— Bet varbūt… varbūt to kunkuli var sagriezt četrās dalās, un vakariņas iznāks, — Vivita centās saglābt Mika pavāra godu.
Miks sevišķi uzmanīgi ar pavārnīcu un dakšiņu ievēla klimpu lielajā māla bļodā. Vairākkārt apgājis galdam riņķī, no visām pusēm apskatīja savu darbu.
— Ēdams gan neizskatās.
— Bet ko mēs ar klimpu darīsim? — Toms gribēja zināt.
— Varbūt aiznesīsim uz mežu un noliksim uz celma, mežacūku sivēniņš Kristaps tūliņ būs klāt, — spriedelēja Jēkabiņš.
— Diez vai, — Vivita šaubījās.
— Izdomāju! — priecīgi iesaucās Miks.
— Ko? Ko? Ko tu izdomāji? — cits caur citu jautāja.
— Nesīsim klimpu uz upi.
— Slīcināsim? — Toms noprasīja.
— Nevis slīcināsim, bet dosim kā iebarojamo ēsmu zivīm. Ziniet, tai vietā, kur brekši labi ņem, — Miks aizrautīgi skaidroja.
— Tev jau nekur neķeras, — vāverēns Toms atgādināja nepatīkamu patiesibu.
— Labs makšķernieks domā ne vien par to, kas bijis, bet galvenokārt par to, kas būs, — Miks nelāvās samulsināties.
Ar to lielās klimpas liktenis bija izlemts. Apsolītās vakariņas tomēr neiznāca.
20. NAV TIK VIENKĀRŠI
«Kā lai aiznes vakar vārīto lielo klimpu līdz upei veselu un nesavainotu?» Miks gudroja krietni ilgi, bet to vien izdomāja, ka tas nav tik vienkārši.
Visos sarežģītos gadījumos, arī šoreiz, kaķēns meklēja vāverēnu Tomu. Turpat stundu skraidīja un saukāja, kamēr beidzot atrada Tomu pļavā lasām skābenes. Toms, noklausījies Mika stāstu, nemācēja dot padomu. Gāja abi pie vardulēna Vara.
Vardulēns, uzzinājis sarežģīto uzdevumu, brīdi padomājis, sacīja:
— Man ir viens no modes izgājis kukaiņu ķeramais tīkliņš, pamēģināsim.
Pēc neilga brīža pa ceļu cauri kukurūzas laukam, prātīgi sperot katru soli, čāpoja Miks. Pār plecu kukaiņu ķeramā tikliņa kāts, pats tīkliņš smagi nostiepies no lielās klimpas svara.
Pienākumi visiem stingri sadalīti. Varis soļoja aiz Mika un, acis nenolaidis, skatījās uz izcilo nesamo — maz kas var gadīties.
Tomam jāgādā, lai ceļā nebūtu nekādu šķēršļu.
—Tom. paskaties, Kāpēc kukurznis tur priekšā nav novākts! — Miks pavēloši uzsauca.
Toms zibenīgi aizvēla bīstamo zemes piku.
Ar pasta somu uz muguras lidoja pastniece žagaia Žvadzinātaja. Pamanījusi galējus, nolaidās pavisam zemu apskatīties. Redzēdama savādo nesamo, Žvadzinātajā ziņkārīgi apriņķoja paris reižu virs nesēju galvām.
«Tik nopietni šie trīs nekad nav redzeti, un cik lēni iet. Bumba! Cits nevar būt, viņi nes no karu laikiem kaut kur palikušu sprāgstošu bumbu.» žagata nodomāja un aizsteidzos visiem Izstāstīt, kādas briesmas pati savām acīm redzējusi un kā tik tikko dzīva palikusi.
Gājeji bija tā aizņemti at nesamo, ka nemaz nepamanīja ceļa malā stāvam zinātnieku ezīti Adamiņu. Zinātnieks, noskatījies viņiem pakaļ, pie sevis nosprieda:
«No zinātniska viedokļa skatoties, nesamais varētu būt atrasta apslēpta manta.» Uz šādam domām Adamiņu pavedināja nesen «Meža Vēstnesi» lasītais raksts par atrastu apslēptu mantu. Adamiņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un ierakstīja: »Mūsu ciemats kļūs bagāts».
Ciematā nupat kā bija uzklīdušas valodas pai sprāgstošo bumbu, kad tās papildināja jauna ziņa, ka atrasta bagātība. Visi nolēma ceIt kinoteātri un dedzīgi strīdējās par to, vai kafejnica būtu vajadzīga vai ne.
Tikmēr, laimīgi nonākuši krastmalā, draugi apstājas pretī tai vietai kur upē sen iegāzies ozols. Plunkš! — Varis Ielēca ūdenī un papeldēja gabaliņu no krasta.
— Miku. uzmanīgi Ielaid tīkliņu upē un padod man kātu!
Tika izdarīts.
Varis peldot pavilka nastu uz priekšu, tad apgrieza tīkliņu otrādi Lielā klimpa, burbuļus mezdama, Iēni nogrima.
ķepiņas berzēdams, Miks līksmi Iesaucas:
— Tagad tikai būs! Nu gan rēdzēsiet, kas rītdien būs!
21. UZTRAUKUMS AR LAIMĪGAM BEIGĀM
ir tādi skaisti un klusi vasaras vakari, tik skaisti un tik klusi, ka šo klusumu drīkstētu traucēt vienīgi lakstīgalas dziesma. Toreiz atgadījās tieši tāds vakars un nedaudzie ciemata iedzīvotāji, kas palikuši mājās, visi bija sapņaini noskaņoti. Tikai sapņainums izpaudās katram citādi.
Ķirzaciņa Berta uz balta papīra lapas uzrakstījusi virsrakstu dzejolītim «Klusums skan».
— Klusums skan… klusums skan… klusums skan.«« — viņa atkārtoja bet tālāk par skanēšanu pagaidām netika.
V=ectēvs Kurmis verdošā sviestā cepa smaržīgas rauga pankūkas un domāja ka par godu brīnišķīgajam vakaram būs jātaisa vaļā pēdējā pērnā gada aveņu ievārījuma burka.
Pankūku smarža līdz apnikumam izlidinājusies pa Kurmja dārzu, caur vaļējo logu ielavījās pie vecmāmuļas Vārnas un mēģināja viņu iekārdināt, bet tas neizdevās. Vecmāmuļu bija sagrābušas lielās skaistuma alkas. Salikusi uz palodzes krāsainus stikla traukus, viņa nevarēji vien atskatīties kā vakarīgie saules stari spīdināja trauku šķautnes.
Bet vāverēm Toms, sēdēdams lielajā ozolā uz mājiņas sliekšņa nedarīja neko. Viņam vienkārši bija briesmīgi labi.
Lakstīgalas dziesmu tovakar nedzirdēja, viņa pēcpusdienā bija aizlidojusi pāri Gaujai ciemos pie māsīcas. Un galu galā vai Lakstīgalai uz to nav tiesības?
Un tad…
Pēkšņi no Gaujas pusos atskanēJa skaļš izmisīgs sauciens un saplosīja mierīgo klusumu gabalu gabalos:
— Tomi Tom! Ātrāk! PalīgāI
Nebija ne mazāko šaubu, tā bija kaķēna Mika balss.
Uti atkal klusums — tikai sasprindzināts kā uzvilkta atspere.
Toms strauji nolēca no ozola un vienā stiepienā pazuda kukurūzas laukā. Caur turieni bija īsākais ceļš uz Gauju.