Vecmāmuļa Vārna nobīlī pavisam aizmirsa ka prot lidot. Skrienot trakoti sāpēja celis un tagad viņa nevis drusku piekliboja, kā parasti, bet pamatīgi gāzelējās uz kreiso pusi. Nepārttaukti viņa taustījās pa jakas kabatām.
— Kur sirdszāles? Es jau teicu, ka tā mūžīga makškerēšana labi nebeigsies iekritīs Gaujā un pagalam… Vairs nekliedz… Kur sirdszāles»
Vectēvs Kurmis aizelsies klunkuroja nopakaļ vecmāmuļai, uztraukumā paķēris līdzi pannu ar pusceptām pankūkām, kas izsvaidījās aiz viņa it kā vectēvs būtu gribējis iezīmēt ceļu atpakaļ nākšanai.
Gandrīz pie pašas Gaujas viņus panāca ķirzaciņa Berta. Izstiepusi uz priekšu pildspalvu kā karavīrs šauteni ejot uzbrukumā.
— Pagalam ir, vairs nekliedz, — vecmāmuļa Vārna, visiem par šausmām, apgalvoja.
Un tad..
Pretī tai vietai, kur upe iegāzies ozols, stāvēja kakēns Miks. Viņa turēja makšķeres kātu Izslietu gaisā kā kuģa mastu. pie krastmalas lielā bērza apakšējā zara sudrabaini vizēja plakans breksis. Ne jau nu pārmērīgi liels.
Tomam tūliņ bija skaidrs, kā tas gadījies. Miks, Ieraudzījis pludiņu
paceļamies, kā bieži vien mēdz būt brekšu ņēmienā, tik sparīgi bija rāvis makšķeri, ka aukla uzsviedusies gaisā un aptinusies ap zaru. Tagad zivs karājās bērzā kā izgreznojums Jaungada eglītē.
Vāverēns, iekāpis kokā, pūlējās atpiņķēt auklu.
Ieraudzījusi Miku sveiku un veselu, vecmāmuļa Vārna brīnījās:
— Tu redz, ko, zivis sākušas dzīvot kokos. Manā jaunībā gan tā nebija. Bet, Miku, vai tādēļ ir tik briesmīgi jākliedz?
— Miks pirmo reizi mūžā izmakšķerējis zivi, un tad ir gan jākliedz, — draugu aizstāvēja Toms.
— Tomam taisnība, — apstiprināja vectēvs Kurmis.
Neviens pret to neiebilda.
— Un tikai tāpēc pieķērās breksis, ka te iemetu lielo klimpu. Es zinu, ko es vāru, — lepni sacīja kaķēns Miks.
Pa to laiku Lakstīgala bija atgriezusies no ciemiem un, iemetusies ievājā, sākt skandināt savu skaisto un mūžam neapnīkstošo dziesmu.
22. pie Ināriņa
Vardulēns Varis uzkāra plecā siksnu, kurai pieāķētas trīs apaļas skārda kārbas, paņēma no plaukta kukaiņu ķeramo tīkliņu un izgāja no istabas.
Ejot kārbas kulstījās gar sānu un sitās cita pret citu, pieskandinādamas kluso novakari. Varis nebija ticis no dārza ārā, kad viņu ielenca kaķēns Miks vāverēns Toms, bezdelīdziņa Vivita un zaķēns Jēkabiņš.
— Mēs nākam pie tevis ciemos, — sacīja Toms.
— Ļoti patīkami, tikai es nebūšu mājās, — Varis atbildēja.
— To mēs kaut kā pārdzīvosim, bet, cerams, tu neatteiksies mums nākt līdzi pie Ināriņa.
— Nevarēšu vis, mani gaida kaitīgu kukaiņu apsēsts dārzs, — atteica Varis un palēkdamies aizsteidzās.
Pie Ināriņa vārtiem Mikam sametās kājas, viņš apstājās.
— Varbūt iesim rītvakar?
— Tu ceri šonakt nosapņot, ka esi kļuvis drosmīgs? — Toms noprasīja.
Miks neatbildēja.
— Tā ka visi uzvestos pieklājīgi, — Vivita stingri nobrīdināja, — un neaizmirstiet izlikties, it kā mēs nezinātu, ka māmiņa aizliegusi Ināriņam iet meža darbos.
Apsiene Grieta viņus ieaicināja virtuvē.
— Jums būs jāpagaida, kamēr Ināriņš paēd.
Uz galda ieplētušās divas tik lielas bļodas, kādās vakaros bērni mazgā kājas. Viena pilna ar dzeltenām brūngani apceptām pankūkām, otra tukša.
Apsiene Grieta paņēma pankūku, nolika uz gaļas griežamā dēlīša, uzmanīgi nogrieza skraukšķošās maliņas un lika tās Ināriņa šķīvī. Apgraizīto pankūku iemeta tukšajā bļodā.
— Mans Ināriņš jau sen vairs visu neēd, — Grieta izskaidroja savu darbību.
Varēja manīt, ka āpsēnam pat skraukšķumiņi negaršo.
— Mēs gan todien, fcad mežā nostrādājāmies, pa puskukuttm maizes nolocījām, — sacīja Toms, pamirkšķinādams ar acīm kaķēnam Mikam.
— Jā, un katrs litru piena izdzērām, — Miks piebiida.
— Mežā gaiss pavisam citāds, pilnīgi ārstējošs, — Jēkabiņš pārliecinoši teica un paskatījās uz Vivitas pusi.
Grieta tikai graiza pankūkas. Ināriņš negribīgi ar varu ēd.
Vivitai likās, ka Ināriņa māmiņai pietiekoši sastāstīts, cik labi ir mežā. tāpēc viņa sadūšojusies teica:
— Mēs atnācām sarunāt par rītdienu, sešos pienāksim pie Ināriņa. iesim visi reizē uz meža darbiem.
Grieta dusmīgi nosvieda nazi un dakšiņu uz galda.
— Kas jūs sūtīja? Es tūliņ domāju, ka tāpat nenāks. Mans bērns nekur neies!
— Bet, māmiņ, — Ināriņš bailīgi ieteicās.
— Klusē! — Grieta viņu apsauca.
Vivita pietrūkās kājās, ātrumā nevarēdama izdomāt, ko sacīt, viņa vārdu pa vārdam atkārtoja vakardien no savas māmiņas dzirdēto:
— Tie āpsi jau nedzīvo, bet nīkst. — Un, tūliņ sapratusi, ka pasacījusi, ko nevajag, skaļi iešņukstējās un piebilda: — Atvainojiet, ka sabojāju jūsu labo garastāvokli. — Tad, atpakaļ neskatīdamās, izmetās pa durvīm.
Kad virtuvē palika tikai Grieta un Ināriņš, āpsiene izkliedza:
— Labo garastāvoklil Es neatceros, kad man pēdējo reizi bija labs garastāvoklis.
Pa durvīm klusi ienāca Ināriņa tētis mežstrādnieks āpsis Rūdis un, gurdeni atspiedis muguru pret stenderi, apstājās.
— Māmiņ, laid mani citiem bērniem līdzi uz mežu, — Ināriņš lūdzās.
— Neparko! Viņi tādēļ vien nāk, lai pašas bērnu pret mani sakūdītu.
— Nav taisnība, — Ināriņš sacīja. — Mamm, mums pašiem vajag dzīvot savādāk.
— Nu, Ināriņ, tā ka tu rītdien laikus būtu mežā, — ierunājās āpsis Rūdis.