— Vai! Vai! — Grieta nopūtās.
Ināriņš priecīgi palēcās.
— Būšu laikā.
— Jā, jā! Jā, — lēni noteica āpsis Rūdis.
23. pie līkās gobas
Netālu no ciemata, mežmalā, stigas galā auga lika simtgadīga goba. Todien līkās gobas viens zars žvadzināja, otrs dūdoja, daži čiepstēja uņ citi čivināja. Nē, sākusi dziedāt viņa nebija, un brīnumu tur arī nekādu nav, tikai gobā lēkāja bars zvirbuļu, bars zīlīšu, žagata 2vadzinātāja, saprotams, klusi nosēdēt nevarēja ne minūti, un balodis Jezups ari centās atgādināt, ka ir atlidojis no otrā meža stūra.
Un tas vēl nebija viss. Turpat netālu nemierīgi mīņājās brāļi lūsēni Ciks un Niks. Viņiem aizmugurē, ķepas uz krūtīm sakrustojis, svinīgs un nekustīgs kā piemineklis pāri lūsēnu galvām skatījās vilks Pelēcis. Viņus te ciemata priekšnieka Kurmja uzdevumā ataicinājusi pastniece žagata Zvadzinātāja.
Blakus gobai jau no pavasara garlaikojās zemē iedzīts miets un tam piesistā finiera plāksne, kuru tikai paretam raibināja kāds vientuļš ziņojums. Tagad pie finiera plāksnes sarkanām dekoratīvām spraudītēm piesprausts plakāts.
Uzmanību!!! Šodien pl. !4. šai pašā vietā pie līkās gobas zinātnieks ezis V ADAMiŅš lasīs referātu:
MEŽA DERĪGUMS UN SAUDZĒŠANA
Aicināti visi.
Obligāti ierasties:
1) vilkam Pelēcim,
2) lūsēniem Čikam un Nikam.
Jocīgi, bet vilks Pelēcis par tādu īpašu uzaicinājumu nemaz nejutās pagodināts, viņš padrūmi domāja: «Tomēr jāpiedalās sapulcē, citādi varbūt iznāks slikti. Toreiz ar motociklu bija pavisam nelāgi.»
— Čik, vai laižamies? — jautāja lūsēns Niks, prātodams, kāpēc gan viņam ir tik grūts liktenis. Bailes bija palikt sapulcē, bailes iet prom.
— Paliksim, mierīgi. Ja ko pārmet, vajag atzit savu vainu un solīt laboties, — Čiks dūšināja brāli.
— Ja solās, tad arī jālabojas, — Niks to teica vairāk pats sev nekā Čikam.
— Sākumam pietiek ar solīšanu. Bet līdz tiem četrpadsmit nulle nulle mēs varam paspēt… — Čiks nepabeidza, jo īsti nezināja, ko varētu paspēt.
Nepaspēja tomēr neko.
Tur jau nāca ugunsdzēsēju brigadieris sesks Eidis ar visu komandu — astoņiem brašiem seskiem, ķiveres spīdēja pa gabalu. Eidis aizelsies skraidīja šurpu turpu, kamēr izmeklējās nelielu pauguru, tad, nostiepies kā stīga, komandēja:
— Mier-rā stāt!
Ugunsdzēsēji seski sastājās taisnā rindā kā lineāls.
— Uz pauguru, solos — marš! Apsēsties! — Eidis pavēlēja.
Pats viņš apsēdās komandai priekšā.
Tūliņ atlaidās vecmāmuļa Vārna un nometās uz gobas zara blakus žagatai Zvadzinātājai.
Jautri klaigājošs pulciņš ieņēma vietu iepretī ugunsdzēsējiem, tur bija zaķēns Jēkabiņš, viņa divi brāli un četras māsīcas, bezdelīdziņa Vivita vāverēns Toms, vardulēns Varis un āpsēns Ināriņš. Pārējie ciemata iedzīvotāji ar vectēvu Kurmi priekšgalā arī sameklēja sev ērtu vietu.
Nopietni klusēdami, atnāca meža cūku pāris Johanna un Sebastijānis, viņiem pa priekšu rātni čāpoja abi sivēntiņi Kristaps un Katrīna.
Vectēvs Kurmis, paskatījies kabatas pulkstenī, teica:
— Pēc trim minūtēm jāsākas referātam.
Gar mežmalu pa taciņu uz šo pusi lēnām virzījās ezītis AdamiņS.
— Klusu! Mierā! Sšš! Zinātnieks nāk! — cits caur citu sauca.
Ezītis Adamiņš cienīgi nostājās brīvāk aukumā, noņēma brilles, noslaucīja, atkal uzlika un iesāka:
— Vai jūs kādreiz esat padomājuši par to, ka bez zaļajiem augiem mēs nevarētu dzīvot?
Mirkli klusums, un atkal turpināja:
— Kas ir mežs? Mežs ir skaistums un labums.
Vai jums ir ienācis prātā, ka mežs ir uzticīgs sargs? Viņš pasargā upes no izžūšanas, viņš drosmīgi savalda trakulīgo vēju.
Mežs ir arī liela bagātība.
Mežā ir mūsu atpūtas vieta, to jūs, protams, visi zināt.
Un, visbeidzot, nedrīkstam aizmirst koku augstās morālās īpašības. Katram dzīvē gadās kādas bēdas, un tās vienmēr var droši uzticēt savam iemīļotam kokam, viņš pacietīgi uzklausīs un paturēs bēdu pie sevis.
Vai ir bijuši gadījumi, kad koki izpaustu noslēpumus?
— Nē Nē! — daudzbalsīgi atbildēja no līkās gobas, čivināja zīlītes, čiepstēja zvirbuli, dūdoja balodis Jezups, žvadzināja žagata Zvadzinātāja, ieķērcās vecmāmuļa Vārna, piebalsoja arī tie, kas sēdēja zālītē.
Kā redzat, mežs ir mūsu draugs, un mums tas jāsargā, bet mēs reizēm smagi noziedzamies pret mežu. — Adamiņš nosodoši paskatījās uz vilku Pelēci un lūsēniem.
Brāli Čiks un Niks aizlīda aiz gobas.
— Piemēram, — Adamiņš atkal atsāka, — kas ir ugunskura izdedzināta vieta mežam? Kas? Es jums jautāju.
Klusums.
— No zinātniskā viedokļa skatoties, — Adamiņš pats atbildēja, — tā ir brūce, kas dzīst gadiem ilgi.
Vilks Pelēcis uzmeta kūkumu un centās izskatīties pēc iespējas nepamanāms.
— Vilk Pelēci, kāpēc tu mūsu Lielā Meža skaisto seju sarēto? — Adamiņš stingri noprasīja.
— Es… es… — Pelēcis stostījās, — man naktīs uznāk lielais dziedamais, plīvojošās liesmas un dzirksteļu lidojumi labvēlīgi ietekmē balsi.
— Labāk būtu, ja tu dziedātu uz iekšu, no tavām dziesmām drebuli iet caur kauliem, — zaķēns Jēkabiņš drosmīgi iebilda.
— Paldies par atzinību, — vilks Pelēcis, piegājis pie Jēkabiņa, čukstēja viņam ausī, — tikai liela māksla spēj izraisīt drebuļus pa kauliem.