Adamiņš nedzirdēja vilka čukstus.
— Kā Pelēcis turpmāk domā ietekmēt savu balsi? — Adamiņš jautāja.
Vilks Pelēcis skaļi un ilgi krekšķinājās.
— Man ir aizsmacis kakls (to viņš meloja], es pagaidām nedziedāšu.
— Lai tā būtu, ja uznāk dziedamais, iztikt bez ugunskuriem! — Adamiņš noteica. — Un tagad jautājums — cik ilgā laikā uzaug priede par lielu koku? Lūsēn Čik, nāc un atbildi.
Čiks panāca trīs so|us uz priekšu.
— Nezinu, neesmu ziņkārīgs.
— Nik, kā tu domā? Nāc tuvāk, tuvāk.
— Ilgā laikā, — Niks, sānis skatīdamies, klusi atbildēja.
— Kas katram ir ilgs laiks! Priede izaug par lielu koku astoņdesmit līdz simt gados. Tāpēc jāgādā, lai mežs pastāvīgi atjaunotos. Nobradājot mežu, traucējam jauno kociņu augšanu, it īpaši ar velosipēdiem nedrīkst braukāt, kur pagadās.
— Mēs nekad tā vairs nedarīsim, mēs nezinājām, — Ciks sirsnīgi solījās un pat taisījās raudāt.
Niks skatījās brālī un brīnījās: «Vai tiešām Ciks nolēmis laboties?»
— Nemaz neceriet, ka pietiks ar solījumiem vieni — vectēvs Kurmis bargi teica.
Piecēlās sesks Eidis.
— Es lūdzu vārdu. — Viņš pamāja ar ķepu, ugunsdzēsēju komanda pietrūkās kājās un sastinga.
— Mēs būsim sava uzdevuma augstumos, nepieļausim paslīdēt nepamanītiem vilka Pelēča, lūsēnu un citu nedarbiem. — Eidis otrreiz pamāja, ugunsdzēsēji visi reizē apsēdās.
— Nepieļausim, ka mēs… — iesaucās lūsēns Niks, bet, pamanījis brāļa skatu, aprāvās.
— Kā ta, ka nepieļausim, — norūca vilk» Pelēcis.
— Jā, jā, — teica āpsis Rūdis.
Ezītis Adamiņš paklanījās.
— Ar to mūsu sanāksme beigusies. Pateicos par uzmanību.
No gobas nolidoja zīlīte Zuzīte un pasniedza Adamiņam vijolīšu pušķi.
24. amālija ir klĀt
Vectēvs Kurmis pusdienas laikā, nostājies dārza visaugstākajā vieta, pārlaida skatu ciematam. Viegls vējš no ķirzaciņas Bertas mājas puses uzvēdīja ceptas gaļas smaržu.
«Berta nav uz cepešiem, viņa pārtiek galvenokārt no biskvītiem un kafijas,» prātoja vectēvs, «citādi nevar būt, droši vien gaida ciemiņus.»
Patiešām — kā saukta pa galvenajiem vārtiem iestūrēja bruņurupu- ciene Amālija. Cik gara, tik plata, ģērbusies salātzalā, retiem oranžiem magones ziediem izraibinātā zīda kleitā. Pilnīgam augumam derētu sīkāki raibumi, bet Amālijai patika viss, kas ir liels.
Garāmejot viņa uzsmaidīja Kurmim.
— Sveiks, priekšniek!
— Sveiki, sveiki. Kā klājas?
— Kas vainas, ēdiens man iet labumā, un drēbes smuki sēž, — atteica Amālija un kā bumba vēlās tālāk.
Vectēvs Kurmis noskatījās viņai pakal un nodomāja: «Būtu es jaunāks, ņemtu Amāliju par sievu, nevajadzētu pašam berzt katlus un karsēties pie pannas. Viņa prot novērtēt labu ēdienu. Mums saskanētu.»
Ja vectēvs Kurmis pazītu bruņurupucieni Amāliju tik labi kā ķirza- ciņa Berta, tad viņš tā nedomātu.
Amālija strādāja Aizgaujas modeļu namā par apģērbu demonstrētāju apaļiem augumiem. Tas bija, kā viņa pati teica, maizes darbs. Bet Amālijai bija vēl otrs neatalgots darbs — un nekāds vieglais. Katru dienu, tikko pārnākusi mājās no modeļu nama, viņa rūpīgi izpētīja ierakstus kalendārā un izlēma, uz kādu dzimšanas vai vārda dienu varētu aiziet. Gāja tikai uz tādām viesībām, kur var labi paēst.
Pati ēdienu negatavoja divu iemeslu dēļ. Vispirms, lai ietaupītu naudu kleitām. Un, otrkārt, negribēja pārāk nopūlēties. Amālija izvārīja reizi
nedēlā veļas katlu ar bietēm, ielika tās lielajā ledusskapī. Eda brokastīs bietes, uz darbu pusdienām ņēma līdzi polietilēna maisiņā bietes. Vakariņās gan pamatīgi ieturējās kādos ciemos. Ērti un labi.
Zinādama, ka Bertas durvis parasti neaizslēgtas, Amālija čāpoja tik iekšā.
Kairinoša smarža kā magnēts ievilka viņu virtuvē.
— Sveiki, mīļā! — Amālija iesaucās. — A! Karbonādei Burvīgll Un salātiņil Tikai salātus negriez ar nazi, jāsaplūkā.
— Sveika, ej pasēdi istabā. — Bertai ietrīcējās zods, viņai neveicās darbs, ja kāds skatījās, un īpaši, ja komandēja.
Amālija atstāja durvis vaļā, lai varētu ar Bertu sarunāties.
— Nu, kā tev, Bertiņ, ar iecerēm un radošo darbu? — Amālija centās parādīt, ka ir pieklājīga un uzmanīga.
— Vai, nemaz nerunā! Esmu šausmīgi pārguruši, man jānodod izdevniecībai pasaku krājums. No sešām uzrakstītām pasakām jāizmeklē piecas labākās.
— Nav viegli, — sacīja Amālija, bet pie sevis domāja: «Grūtāk būtu no sešām izmeklēt vienu labāko.»
— Mērce arī būs? — Amālija pievērsās steidzamākam tematam.
— Kā tad bez mērces?
— Tikai nepieliec par daudz miltu, es biezu ķenci neēdu.
Tankšl — Bertai nokrita uz grīdas salātu bļodiņa, kā par brīnumu, nesaplīsa.
— Neplēs traukus, man nepatīk nepilnīgas servīzes, — Amālija prātīgi pamācīja Bertu.
Ķirzaciņa Berta piegāja pie vaļējā loga, trīs reizes dziļi ievilkusi elpu, pūlējās sev Iestāstīt: «Draudzības labad šis tas jāpiecieš. Amālija vienmēr noklausās manus sacerējumus, to jāprot novērtēt.»
Un Berta prata novērtēt. Sakratījusi visu krējuma pudeles saturu salātu traukā, jautāja:
— Ēdīsim virtuvē?
— Protams, nebūs tālu jāstaigā pēc kartupeļiem.
Paēdusi Amālija, smagi pūzdama, sacīja:
—- Tomēr ar pustukšu vēderu ir vieglāk, tagad žņaudz pakrūtē.
Ķirzaciņa nejutās vainīga, viņa taču ar varu nespieda Amālijai tik daudz ēst.