Berta zināja no agrākiem apciemojumiem, ka Amālija pēc sātīgām pusdienām gribēs atpūsties svaigā gaisā. Tādēļ laikus bija iegādājusies koši puķainu saliekamo atpūtas krēslu.
Tagad Amālija skaļi lasīja krēsla salikšanas instrukciju, vilkdama līdzi katrai rindai ar turpat zemē atrastu zariņu.
Borta nosvīdusi pūlējās salikt jauno mēbeli. Pēc pleciem nesekmīgiem mēģinājumiem beidzot zālāju greznoja krāšņs atpūtas krēsls.
Amālija uz tā slīpi nosēdās un labpatikā pievēra acis.
— Burvīgi!
Atskanēja brīkšķi un brākšķi. Amālija spalgi iespiedzās:
— Vai! Vai!
Bruņurupuciene gulēja uz puķainā krēsla audekla starp salauztiem koka skangaliem.
Atspērusies ķirzaciņa Berta palīdzēja Amālijai piecelties un bažīgi jautāja:
— Vai nav kas lauzts?
— Kā tad nav, pamatīgi salauzts, viss krēsls gabalos. Instrukcijā vajadzētu paskaidrot, ka mēbele domāta paskatīšanai, nevis lietošanai, — dusmojās Amālija.
— Varbūt tu atlaidīsies uz siena maisa, tikai piebāzts stipri apaļš, es veļos nost. — Berta gribēja saglābt Amālijas izputināto diendusu.
— Dod šurp! — bezbailīgi teica Amālija.
Drosme viņai piemīt lielā daudzumā, ja kādam tās trūkst, var aizņemties.
Berta laistīja gurķus.
Rūkdama garām aizbrauca smagā mašīna, piekrauta sarkanīgiem priežu baļķiem. Pie stūres vilku suns Marss, viņam blakus kabīnē vāverēns Toms un lepni galvu atgāzis kaķēns Miks.
— Kur tos kokus ved? — Amālija gribēja zināt.
— Uz zāģētavu. Vai es tev nestāstīju? Mēs būvēsim peldbaseinu — ar ģērbtuvi un atpūtas stūrīti.
— Ja ar atpūtas stūrīti, tad es ar piedalos.
Amālija atkal ierunājās:
— Man nepatīk, ka tu saceri pasakas, labāk būtu uzrakstījusi, kā būvē peldbaseinu.
— Es par dzīves īstenību nomāku rakstīt, — atteica Berta.
Amālija neatbildēja, un palika nezināms, ko viņa par šo jautājumu
domāja.
Ķirzaciņa Berta, laistot dārzu, draudzeni piemirsa. Beigusi darbu, iedomājās, kāpēc Amālija nerunā.
Piecēlusies bruņurupuciene tīksmi izstaipījās:
— Drusku nošņācos.
Mauriņā gulēja plāns un plakani saspiests siena maiss.
Berta skatījās, skatījās un brīnījās. «Kā man neienāca prātā tādā veidā uzlabot dārza gujamo. Kur Amālija iet pāri, viss paliek līdzens kā aiz ce|a ru||a.»
— Zini, es Izdomāju tā, — Amālija sacīja, — visu atvaļinājuma laiku pavadīšu pie tevis. Burvīgi! Vai ne?
To dzirdot, ķirzaciņa Berta pēkšņi sajuta tik briesmīgu nogurumu, ka turpat uz vietas smagi apsēdās zālītē.
25. vai tiesām vālodzei Vandai taisnība?
Ciemata kokos viegli iegūlies patikams vasaras pēcpusdienas klu- sums. Katrs darīja savu darāmo.
Kaķēns Miks sēdēja mājas priekšā uz sola un pārkrāsoja zaļo makšķeres kātu. Vāverēns Toms stāvēja blakus un palīdzēja ar padomiem.
— Pirmo reizi vajag uzklāt loti plānu kārtiņu, citādi krāsa lobās nost.
— Pats zinu, pats esmu mācīts, — Miks lielījās.
Pēkšņi Miks un Toms pacēla galvas — uz ceļa bija dzirdama tāda kā skriešana, tūliņ arī noklaudzēja dārza vārtiņi, aizelsusies parādījās vecmāmuļa Vārna.
— Briesmas! Vālodzei Vandai toreiz bija pilnīga taisnība! Redz. kas notiek! Dienas laikā! Ar pasauli ir cauri!
Laikam bija noticis kaut kas ārkārtīgs! Toms tūliņ metās vecmāmuļai Vārnai pretī. Kaķēns mazliet aizkavējās, viņam vispirms bija rūpīgi jāpieslien puskrāsotais makšķeres kāts. Tad arī Miks steidzās uz to pusi. Bet vecmāmuļas Vārnas vairs nebija. Viņa raķetes ātrumā apskrēja visus dārzus, kliegdama:
— Briesmas! Vālodzei Vandai taisnībai Redz, kas notiekl Dienas laikāl Nu gan ar pasauli ir caurll
Pie dažiem vārtiem nāca kāds teiciens klāt. Tā pie bezdelīgas Ciuvitas tika piesaukti vārdi:
— Dzintars sudrabā! Mantojums no vecvecmātes!
Pie ezīša Adamiņa cits papildinājums:
— Tādu vairs neviens neprot izgatavot. Māksliniecisks retumsl
Pie vilku suņa Marsa:
— Gribēju apciemot māsasmeitu vārnu Karīnu, tad taēu jāizgreznojas!
Vectēva Kurmja vārtos visizmisīgākais sauciens:
— Nozagta!!! Nozagta!!! Vālodzei Vandai taisnībai Visu pasauli apzags!
Vāverēns Toms un kaķēns Miks visu to dzirdēja, viņi panāca vecmāmuļu Vārnu un skrēja līdzi. Skrēja līdzi ari lapsa Džons, ezīši Saulcerīte un Adamiņš, vardulēns Varis, āpsiene Grieta un Ināriņš. Pat sabiedriskais kārtības sargs vilku suns Marss nopietni soļoja aiz satraukto skrējēju kamola.
Pie ķlrzaciņas Bertas dārza sekotāju bars apstājās, vecmāmuļa Vārna Ieskrēja pirmā, vārtu slēdzene aizcirtās ciet, to varēja atvērt tikai no iekšpuses. Pati vecmāmuļa ilgāku laiku nozuda Bertas mājā.
Tagad klaigāja pakalskrējējclass="underline"
— Vai pasaule iet bojā? Varbūt var glābties?
— Jā, kas te īsti notiek? — pienācis jautāja Marss. — Tikai, lūdzu, bez uztraukuma!
— Mēs ar Tomu varam izstāstīt, — steidzīgi sacīja kaķēns Miks.
— Hm-mm, nu, Tom, runā!
Toms iesāka:
— Pirmkārt: vālodzei Vandai esot taisnība. Varbūt atceraties — vālodze nesen piekliedza visu ciemu, ka pasaule no zagļiem iešot bojā.
Otrkārt: dzintars sudrabā ir mantojums no vecmāmuļas Vārnas vec- vecmātes.
Treškārt: māksliniecisks retums, tādas kaklarotas vairs neražo.
Ceturtkārt: gribējusi iet ciemos pie māsasmeitas Karīnas un izgreznoties.
Piektkārt: kaklarota, dzintars sudrabā, nozagta, tādēļ vālodzei Vandai taisnība.
Kaķēns Miks pie katra teikuma klanīja galvu.
— Hm-mm, viss skaidrs, — norūca Marss. — Pateicos par pilnīgām ziņām!