Выбрать главу

Visi par vienu un viens par visiem!

—            Skaisti! Lieliski! — iesaucās stārķis, un viņa zilā pildspalva sāka steidzīgi skraidīt pa piezīmju grāmatiņu. — Ko jūs varat teikt par jums pakļautā ciemata iedzīvotājiem?

—             Ja priekš avīzes, tad tikai labu un vēlreiz labu. Bet, ja runā zem čet­rām acīm, jāsaka, ka vienam otram ir ari nevēlamas īpašības: kūtrums, pļāpība, lielība. Ciematu nodibinājām vasaras atpūtai. Vecmāmuļa Vārna pat ierosināja otro statūtu punktu: «Urā! Lai dzīvo vasara!» Sapulce tomēr atzina, ka tas ir lieki, vasara ir bijusi un būs.

—            Redakcija, cienījamais priekšniek, bez šīs intervijas no jums lūdz ari rakstu par ciemata dzīvi.

—            Rakstīt avīzē? Ar tādiem niekiem es nenodarbojos, var iznākt nepa­tikšanas.

—    Ko nu! Ko nu! Kļūsiet vienīgi slavens.

—    Slavens? Hmm… Gandrīz vajadzēs mēģināt.

—    Redakcija jau iepriekš jums pateicas. Pēc pāris dienām pienākšu.

Pēdējos vārdus sacīdams, Krišjānis nostājās uz abām kājām un atva­doties dziji jo dziji paklanījās.

Vectēvs Kurmis, palicis viens, drūmi nolūkojās uz tukšo trauku kaudzi. «Kas tos atkal nomazgās?»

Tad ar visu krēslu pagriezās pret ceju un sauca:

—   To-m-ā! To-m-ā! Nāc palīdzi traukus mazgāt!

Ja vāverēns Toms dzirdētu, viņš noteikti steigtos palīgā, bet vējš sau­cienu aiznesa pavisam uz citu pusi.

Vectēvs Kurmis nolēma trauku mazgāšanu atlikt uz vēlāku laiku.

2. VECTĒVA KURMJA RAKSTĀMGALDS

— Pensionāram pārkārtojas visa dzīve, un, ja viņam ir rakstāmgalds, tas ir jāpārkārto, — otrā dienā pēc aiziešanas pensijā teica zemes rakšanas darbu profesors vectēvs Kurmis.

Vispirms viņš rakstāmgaldu piestūma tuvāk sienai, lai istabā būtu vairāk brīvas vietas. Tad ņēma priekšā atvilktnes. Lekciju konspektus sasēja sainīšos un ielika kastē. Pēc tam pasauca vāverēnu Tomu un ka­ķēnu Miku, trijatā kasti aizstiepa uz malkas šķūni.

Ar to dienu vectēva Kurmja rakstāmgalds piemērojās citām vajadzī­bām nekā līdz šim.

Tagad vectēvs visbiežāk lietoja kreisās puses pirmo atvilktni, te, pašā redzamākā vietā, noliktas vairākas paciņas lauru lapu. aizskrūvējamā stikla trauciņā apaļie un rozā caurspīdīgā plastmasas kārbiņā maltie pi­pari.

— Tās ir pamatgaršvielas. bez kurām ga|as ēdiens nav pagatavo­jams, — teica Kurmis.

Un turpat vēl bija bundža ar kanēli, krustnagliņu paciņa, vanijas cu­kurs, burciņās žāvētas kadiķu ogas, citronu un apelsīnu mizas. Nelielā dzeltenā kastītē muskatrieksts, attālākā stūrī safrāns, kardamons un žela­tīns.

No otrās atvilktnes aumaļām plūda zāļu tēju smaržas: piparmētru, ku­melīšu, aveņu kaulu, liepziedu, diļļu, baldriānu, pētersīļu, pelašķu, ķimeņu. Dažās tūtiņās pat kaltētas meža zemenes un ābolu mizas.

Trešajā atvilktnē sabērtas dažāda lieluma naglas. Visvairāk dekora­tīvās, ar apaļām spožām galviņām, kāda riekšava tupeļu nagliņu un kaut kā ieklīdušas pāris pakavu naglas. Nevarēja jau zināt, kas kādreiz noderēs. Tuvāk priekšpusei divi āmuri, viens parastais, otrs tāds, ar kuru var arī izraut naglas, nelielas plakanknaibles un vairākas visu ko līmējošas līmes tūbiņas.

Patiesību sakot, šo atvilktni vectēvs Kurmis nemaz neaiztika. Ja vaja­dzēja ko pienaglot, paaicināja vāverēnu Tomu. Viņš parasti nāca ar savu

instrumentu kasti. Vectēvam āmurs lāgā neklausīja, nekādi netrāpīja nag­lai uz galvas, bet mūžīgi pašam pa ķepu. Kurmis gan sacīja — neesot āmuri vairs tādi kā vina jaunībā, šķībi vien velkot un garām sitot.

Labajā pusē pirmā atvilktne domāta medikamentiem, tur bija lielā daudzumā dzeramā soda, vairākas aspirīna un galvas sāpju pulvera paci­ņas.

Otrā atvilktne pilna ar ozolzīļu kafiju.

Apakšējā atvilktnē glabājās apaļais zīmogs un mājas grāmata, kurā ierakstīti ciemata iedzīvotāji. Un vēl kaktiņā sen iztukšota kakao bundža, kas kalpoja par kopējo kasi.

— Es tos turu apakšā tādēļ, ka tā ir drošāk, — pārliecinoši apgalvo vectēvs Kurmis, — gadījumā ja ļaundaris ielavitos istabā, viņš taču negri­bēs locities līdz pašai gridai.

Vectēvs tā varēja teikt, viņš zināja, ka pieliekties, teiksim, lai aizšņo­rētu kurpes, bija grūts darbs. Tāpēc parasti valkāja apavus, kam nav auklu.

Virs rakstāmgalda pie sienas piestiprināts iestiklots (citādi mušas no- raibina) Vecozolu ciemata plāns.

Piezīme, tukšajā laukumā pretī ķirzaciņas Bertas dārzam vasaras otrajā pusē uzcēla peldbaseinu.

Var gadīties, ka jums ienāk prātā apciemot kādu no ciemata iedzīvotā­jiem; lai nebūtu jāprašņā, paskatieties iepriekš plānā.

3. lieli izgudrojumi ir ari lieli noslēpumi

Vāverēns Toms kādā rītā sēdēja krāšņajā dižozolā. Muguru atspiedis pret resnu zaru, skatījās lapotnei cauri uz baltu apaļīgu mākoni un domāja, ka viņam kaut kas jāizdomā. Pagāja viena stunda, pagāja otra, bet vēl nekā. Beidzot kā zibens pie skaidrām debesīm — lielā doma bija klāt.

«Kur Miks? Kur Miks? Tūliņ steidzīgi jāapspriežas, kamēr lielā doma nav vēl aizklīdusi.»

It kā Toms nezinātu, kur šajā laikā var būt kaķēns Miks. Skaidrs, ka snauduļo savas mājas priekšā.

Tā arī bija. Mika mājiņa celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai riņķi soliņi, lai vienmēr būtu kur saulē atlaisties.

Uz viena tāda sarkana soliņa ceļa pusē gulēja kaķēns un labpatikā pa miegam ņurdēja.

Nostājies Mikam pretī, Toms skali sacīja:

—   Mika! Mika! Kaut kas sevišķs. Visa pasaule apgriezīsies otrādi.