Arī pārējie tagad saprata, kādēļ izcēlies tracis.
No ķirzaciņas Bertas verandas izmetās vecmāmuļa Vārna, viņai pakal tipināja Berta un bruņurupuciene Amālija. Vecmāmuļa, atrāvusi vārtiņus, gribēja skriet tālāk, bet sekotāji viņu ielenca no visām pusēm, un vecmāmuļa nekādi nespēja izlauzties no aplenkuma. Patiesībā bija arī stipri piekususi, pēdējiem spēkiem atkārtoja visu no gala:
— Briesmasl Vālodzei Vandai taisnība…
Vāverēns Toms skaitīja līdzi: pirmkārt, otrkārt, treškārt un tā tālāk.
Marss, mierīgi paklausījies šajā jezgā, apsauca klaigātājus:
— Necelt traci! Tu, Berta, Iedod vecmāmuļai glāzi cukurūdens, lai nomierinās. Un pagaidiet, es tūliņ nākšu.
Lieliem soļiem Marss gāja uz vectēva Kurmja dārzu. Vispirms par notikušo jāziņo ciema priekšniekam, tad redzēs tālāk. Vectēvs Kurmis pa šo laiku pārdzīvoja ziņkārības drudzi, pakāpies uz soliņa, gandrīz kaklu pārstaipīja, gribēdams saredzēt, kas notiek uz galvenās ielas, bet tik un tā nekā nesaprata.
Ieraudzījis nākam Marsu, vectēvs steigšus nokāpa no sola un apsēdies nopietni sagaidīja atnācēju.
Marss ziņoja:
— Vecmāmuļai Vārnai nozagta dārga kaklarota, mantojums no vec- vecmātes. Viss ciemats sacelts kājās.
Kurmis: Vai patiešām nozagta, varbūt pati kaut kur nobāzusi. Pirms diviem gadiem tā bija.
Marss: Hm-mm! Galvot nevar.
Kurmis: Uzdod trīs saprātīgiem un veiklākiem iet vecmāmuļai līdzi un pārmeklēt māju! Ja kaklarota neatradīsies, man zinot! Un lai neklaigā.
Marss: Klausos, ciemata priekšniek, tiks izdarīts!
Pašapmierināts, ka tik gudri izšķīris stipri sarežģītu jautājumu, vectēvs iegāja savā virtuvē uzvārīt launagam ozolzīļu kafiju.
Skajais bariņš pie Bertas dārza gaidīja Marsu.
Saprotams, ka veiklākie bija Vivita, Toms un Miks, viņiem arī Marss uzdeva rūpīgi pārmeklēt vecmāmuļas dzīvokli.
Vecmāmuļa Vārna pie savām durvīm bija pirmā, lidošana tomēr pa- link lidošana. Pēc tam — žips! — augšā Toms un Miks. Viņi nolaida lejā virvju kāpnes, Vivita bija tik jauna bezdelīdziņa, ka augstu lidot baidījās.
Sākumā visi trīs jutās pagodināti, ka uzticēts svarīgs uzdevums. Bet ne ilgi. Pārbaudīt vecmāmuļas dzīvokli bija piņķerīgs darbs. Vispirms jāizskata simts lielu un mazu atvilktņu, simts lielu un mazu kārbu. Kaklarotu arī bija vesels ducis, katru vajadzēja sīki nopētīt, vai tā nav pazudusī. Tas vēl nebija nekas, briesmīgākais bija pie katras kaklarotas noklausīties tās simtgadīgo vēsturi. Runāšana vecmāmuļu Vārnu nenogurdināja, gluži otrādi, jo vairāk viņa stāstīja, jo vairāk nomierinājās un atžirga.
Meklēšana ievilkās līdz tumsai. No locīšanās gar dažādām atvilktnēm sāpēja muguras, un 110 garajiem stāstiem džinkstēja ausīs.
Kaklarota neatradās.
Kad Marss pavēstīja pārmeklēšanas rezultātus, vectēvs Kurmis uzdeva sastādīt ziņojumu Lielā Meža galvenajam inspektoram krimināllietās seržantam Lācim.
Tajā naktī viens otrs ciemata iemītnieks uztraukti čukstēja;
— Vālodzei Vandai tomēr taisnība.
26. BERTA UN AMĀLIJA ĶER ZAGLI
Vai jūs zināt, kādās reizēs ciematā «Vecozoli» neviena nav mājās? Nezināt? Pajautājiet kaķēnam Mikam, un viņš tūliņ atbildēs:
— Jocīgais! Vai var neiet uz futbola sacīkstēm, ja Lielajā Mežā spēlē zaķi ar āpšiem?
Tagad bija savādāk.
«Apkārt klīst zaglis, ciematu atstāt bez uzraudzības laikam nevarēs vis,» virtuvē mizodams kartupeļus, prātoja vectēvs Kurmis. «Vajadzētu aprunāties ar ezīti Adamiņu, kā tas ir no zinātniskā viedokļa.» Bet zinātnieks jau rīta pusē aizbrauca uz sēdi. Jāgudro pašam, un vectēvs nosprieda: «Vismaz vienam jāpaliek ciematā un jāredz, kas te notiks, ja vispār kas notiks.»
Tas nu būtu izdomāts, bet ne līdz galam. «Kurš paliks?» Un vectēvs kļuva bēdīgs. «Neviens cits, pašam būs jāsēž mājās, un televizors, kā par postu, samaitājies.»
Vectēva pārdomas iztraucēja sparīga klauvēšana. Ienāca ķirzaciņa Berta un bruņurupuciene Amālija.
Amālija bez kādiem ievadiem klāja vaļā:
— Visi nedrīkst aiziet, apzags pa tīro! Man bumbas tramdīšana nemaz nepatīk, tāpēc Bertai arī nav ko uz mežu dzīties. Mēs abas paliekam mājās.
Berta piekrītoši pamāja ar galvu, ko gan citu viņai bija darīt, Amālija necieta iebildumus.
Vectēvs Kurmis priecīgi pasmaidīja. «Dažreiz sarežģīti jautājumi atrisinās paši no sevis.»
Pēc divām stundām ciemats bija tukšs un kluss, vienīgi ķirzaciņas Bertas dārzā mauriņā uz siena maisa atlaidusies bruņurupuciene Amālija, viņai blakus zālē sēdēja ķirzaciņa Berta un tamborēja no dzelteniem diegiem kleitu.
— Ja nāks, mēs zagli noķersim dzīvu, — sacīja Amālija. — Bet kur viņu iesprostosim?
— Pagrabā. — atbildēja Berta, klusībā cerēdama, ka varbūt nekāda zagļa nebūs.
— Tur gan nevarēs, viņš katrā ziņā izēdīs rosola bļodu tukšu, un mēs paliksim bez vakariņām. — Amālija uztraucās, drošības labad vēl piebilda: — Tev pagrabs maziņš, ja zaglis būs resns, lāgā nedabūs iekšā. Nēl
— Tad malkas šķūni. — Berta bailīgi paskatījās atpakaļ, viņai likās, ka kāds stāv aiz muguras.
Pret malkas šķūni Amālija neiebilda.
Berta tamborēja, Amālija reizēm nostaigāja pa galveno ielu un apskatīja ciematu. Ka pagājis ilgāks laiks, Amālija sajuta nekļūdīgi — viņa gribēja ēst.
— Tu, Berta, atnes man launagu tepat dārzā!
Berta cēlās un gāja uz virtuvi.
Pēc brīža bruņurupucienes priekšā stāvēja ar tamborētu sedziņu pārklāts ķeblis. Uz tā tasīte, saprotams, no jaunās servīzes, tās ar sarkaniem punktiņiem, kūpoša tējkanna un vafeļu kastīte.