— Man tēja ar cukuru negaršo, es gribu medul — Amālija pavēloši
sacīja.
Berta atnesa medus burku un šķīvīti.
Amālija tiksmi ieelpoja medus smaržu.
— Burvīgi! Un ko es piekodīšu?
— Redzi, tur ir riekstu vafeles.
Amālija izdzēra tasi tējas un apēda vienu vafeli.
— Est jau var. bet rieksti jāpiedomā, tie tikai uzzīmēti uz kastītes vāka, — bruņurupuciene paziņoja savu atklājumu.
— Nav mana vaina, tādas pārdod veikalā, — ķirzaciņa Berta taisnojās.
— Drīz visi būs mājās, tā arī nekas nenotika, — launagu ieturējusi, sacīja Amālija.
Berta pie ūdens sūkņa uz brūnā galdiņa mazgāja tos pāris traukus. Pienāca klāt Amālija. Ķirzaciņa vēl nebija izmazgājusi krūzītei iekšpusi, bet bruņurupuciene, pamīšus skatīdamās te uz Bertu, te uz galveno ielu, steidzās pamācīt:
— Berta, krūzitei ārpuse ari jānomazgā.
Ķirzaciņa šoreiz atļāvās atbildēt:
— Ļoti pateicos, ja tu nebūtu teikusi, es nekad neuzzinātu, ka krūzītei ir ārpuse.
Amālija plaši pavēra muti, diez ko viņa gribēja sacīt, mirkli stāvēja ar vaļēju muti, tad nočukstēja:
— Berta, skaties — zaglis!
Tiešām kāds iegriezās ezīša Adamiņa dārzā, varēja redzēt tikai mugurpusi. Tāds svītrains uzvalks līdz šim ciematā nebija manīts.
Bertai ietrīcējās zods.
Amālija tūliņ zināja, kas darāms, veikli pazuda malkas šķūni un atgriezās ar slotu un grābekli.
— Tu ņem slotu, es grābekli. Ejam, tikai klusu.
Apbruņojums rada drosmi, Bertai pārstāja trīcēt zods. Ķirzaciņa un bruņurupuciene ielavījās ezīšu dārzā. Tas, svītrainajā uzvalkā, noliecies . meklējās pie sliekšņa. Berta un Amālija pacēla savus ieročus pār nozieguma vietā pieķerto zagli. Berta spiedzīgā balsī iekliedzās:
— Rokas augšāl
Amālija, nemaz negaidot, kamēr iebrucējs pacels rokas, gāza ar grābekļa kātu, tai mirkli zaglis pagriezās sānis. Bruņurupuciene ar visu spēku trāpīja pa zemi, grābekļa kāts pārlūza, un viņa nokrita uz ceļiem.
Pamanījis kaut ko sev nošvīkstam garām un izdzirdīs Bertas saucienu, kuru gan īsti nesaprata, zaglis atstiepās taisni un palēca pāris solus atmuguriski. Tas nebija neviens cits kā pats ezītis Adamiņš.
Ķirzaciņa Berta, pazinusi Adamiņu, nelaimīgi iesaucās: <— Vai! KSdi joki! Mēs domājām, ka zaglis! Jaunais uzvalks mūs apmānīja.
— Man izlikās, ka kaut kas gāžas no gaisa, — apmulsis sacija ezītis Adamiņš, — meklēju atslēgas. Saulcerīte promejot tās noliek zem akmens.
Nu arī Amālija pieraususies kājās, viņa jutās drausmīgi piekrāpta, domāja, ka noķērusi īstu, dzīvu zagli. Te tev nu^bija.
— Nevarēja tak iedomāties, ka ezītis Adamiņš uzģērbs svītrainu uzvalku. Jums tas galīgi nepiestāv. Man nepatīk zinātnieki, kas staigā svītrainos uzvalkos, katram jāvalkā tādas drēbes, lai pa gabalu var pazīt, — Amālija dusmīgi noskaitīja.
—- Ejam, — Berta, paskatījusies rokas pulksteni, sacīja, — neuztraucies, varbūt vēl īstais zaglis atnāks.
Amālijai par sirdssāpēm, īstais zaglis tā arī neieradās.
27. vālodzei Vandai tomēr nav taisnība
Pagājusi nedēla, kopš vecmāmuļa Vārna solījās vest kaķēnu Miku un vāverēnu Tomu uz Lielo Mežu lasīt meža zemenes, bet viņa atlika ogošanu no vienas dienas uz otru. Vienreiz bija jāmazgā ve|a, tad jāiet ciemos, citreiz aizplāpājās ar āpsieni Grietu.
Tomam un Mikam pacietība bija galā. Cik ilgi var gaidīt? Jau otro dienu abi draugi neatkāpās ne soli no vecmāmuļas Vārnas, staigāja viņai visur nopakaļ un ik pa brītiņam iejautājās:
— Kad iesim zemenēs?
Neizturēja ari vecmāmuļa Vārna.
— Man ir apnicis ne vien uz jums klausīties, bet pat paskatīties.
— Jūs solījāt, — Miks neatlaidās.
— Un vai nesolījāt? — arī Toms nelikās mierā.
— Redzu, glābiņa no jums nebūs, pasauciet Vivitu — un ejam.
— Urā! — iesaucās Miks un aizskrēja pie bezdelīdziņas Vivitas.
Ne visur mežā ir zemenes. Nepavisam ne! Tās aug saules pusē stigu malās, sausās norās un ne pārāk vecos izcirtumos. Tikai šis vietas jāzina atrast. Vecmāmuļa Vārna, bieži lidojot pāri koku galotnēm, mežu pazina tikpat labi kā savu lielo tirgus somu.
Stigas malā neredzēja nevienas ogas. Mikam tūliņ dūša papēžos:
— Būtu nākuši pirms nedēļas, tad dabūtu zemenes, te droši vien lūsēni Ciks un Niks saimniekojuši.
— Gar stigas malām prātīgs ogotājs pat necer ko dabūt, jāmeklē slēptākas vietas, — vecmāmuļa Vārna mierīgi teica un veda visus uz nelielu saulainu noru — blakus lielajiem bērziem. Zemenes te auga papilnam, bet ogas gan tikai dažas, tās pašas pārgatavojušās, apvītušas un pavisam negaršīgas.
— Ja visas zemenes šogad tik negardas, tad nav ko vairāk meklēt. —» Miks bija pavisam sašļucis.
— Man vēl viena vieta ir zināma, patālu gan. — Vecmāmuļa neklausījās Miku.
Labu brīdi gājuši, krietni vien piekusuši, viņi ieraudzīja lielu izcirtumu.
— Kas tas? — Miks brīnījās.
Ap celmiem izklāti mazi sarkani paklāji.
— Ogas! Ogas! — Vivita priecīgi lēkāja.
Kaķēns Miks vispirms ēda un ēda, kamēr ogas likās negaršīgas. Viņš
pat teica:
— Es nekad vairs neēdīšu meža zemenes.
Necik ilgi nepagāja — un grozi pilni. Vienīgi Mikam nedaudz pāri pusei. pats viņš paskaidroja:
— Es nemaz negribu vairāk ogu, kur tik daudz ievārījuma likšu, pieliekamā nebūs vietas.
Mājup ejot, ogotāji, tikko nonākuši uz lielās stigas, izdzirda starp kokiem švīkstoņu, kaut kas nolaidās viņiem priekšā. Al Žagata Zvadzi- nātāja.
— Sveiki, mīļie! — Pagriezusies pret vecmāmuļu Vārnu, žagata vienā laidā nobēra: — Vai, draudzenīt, kā es tevi izmeklējos pa visu ciematu. Te gan necerēju satikt.