— Ko tev no manis vajadzēja, laikam atkal cepsi pīrāgus un raugu gribēji aizņemties? Nāc līdz, puspaciņas man ir.
— Aizmirsu atdot tavu kaklarotu, ko man dzimšanas dienā aizlienēji. Sen kā ar to nēsājos. — Žagata Žvadzinātāja atlocīja baltās blūzes apkaklīti un, noņēmusi kaklarotu, sniedza vecmāmuļai Vārnai.
— Dzintars sudrabā! — Toms iesaucās.
Vecmāmuļa Vārna, paņēmusi savu dārgumu, pirmā brīdī nevarēja parunāt, bet Vivita nočukstēja:
— Ir gan brīnumi!
Mikam pārsteigumā vajadzēja sasist ķepas, groziņam, kuru viņš turēja, gribot negribot bija jānokrīt pie kaķēna kājām; skaidrs, ka tas apgāzās, un ogas, priecīgi palēkdamās, izbira zālē.
To neviens nepamanīja, pats Miks arī ne.
— Ko jūs brīnāties? — 2agata nevarēja saprast.
— Mēs neko, — atrunājās vecmāmuļa Vārna, pavisam klusu vēl nomurmināja, — esmu gan ievārījusi…
— Pēc rauga pieskriešu vakarā, tagad nav laika. — Žagata Zvadzinātāja savicināja spārnus un pacēlās gaisā.
Kad 2vadzinātāja bija prom, Vivita, Miks un Toms ziņkārīgi apskatīja kaklarotu, pat bijīgi aptaustīja.
— Patiešām māksliniecisks retumsl — Vivita jūsmoja.
Un, tikai kad kaklarota greznoja vecmāmuļas Vārnas zilganpelēko jaku, visi ieraudzīja Mika apgāzto kurvi un palīdzēja salasīt izbirušās ogas.
— Šodien bez zemenēm ir vēl viens liels ieguvums — atradās pazudusi kaklarota, — Toms priecājās.
Vecmāmuļa Vārna bija kļuvusi pavisam mazrunīga un neteica neko. Bet Vivita sacīja:
— Vislabākais ir tas, ka vālodzei Vandai tomēr nav taisnība.
28. oho!
— Oho! — Iesaucās lūsēns Čiks, kad vlņ§ ieraudzīja to, ko viņš ieraudzīja. Sazin nu, kad laukumā preti ķirzaciņas Bertas dārzam bija radušies četrkantīgi aploki. Pavisam trīs. Viens liels, blakus divi mazāki. Visi gaužām vienkārši, katrā stūrī pa mietiņam, kas savienoti ar stingri novilktu auklu.
Lielākajam aplokam apkārt staigāja vectēvs Kurmis, viņam pa pēdām kā pavadoņi sekoja bezdelīga Čiuvita, lapsa Džons un ezītis Adamiņš.
«Šajā vietā būvēs.» Čiks par to bija stingri pārliecināts. «Bet kāpēc peldbaseinam tās lielās dēĻu kaudzes?»
Lūsēns steidzīgi laidās lejā no visaugstākās mežmalas priedes, kuras galotnē viņš bija sēdējis. Ar lēcienu tieši virsū pie stumbra pieslietajam velosipēdam — un prom uz egļu smalcīti. Tur Cika brālis Niks gulēja zem kuplas eglītes, saudzīgi apskāvis savu sarkano divriteni.
Čiks sapurināja brāli.
— Nik, tev jāskrien uz laukumu pretī ķirzaciņas Bertas dārzam un gar stūri jānoklausās, ko viņi runā.
— Kāpēc man?
— Tas ir svarīgs uzdevums, un tāpēc vienam jāuzdod un otram jāizpilda. Saprati?
— Pa pusei, — atbildēja Niks un brauca, jo bija pieradis brāli paklausīt.
Čiks apsēdās zemē un gaidīja Niku. Visiem zināms, ka gaidot laiks velkas lēni. Arī Cikam šķita, ka viņš sēž veselu mūžību. Beidzot pamanīja starp kokiem pavidam Nika sarkano džemperi.
— Man liekas, esmu ieaudzis zemē. Paskaties, vai neesmu apsūnojis kā veca priede, — Ciks sacīja.
— Kāpēc lai tu būtu apsūnojis? — Niks brīnījās.
—- No ilgas gaidīšanas. Nu, stāsti, stāsti, ko dzirdēji, — Ciks bija nepacietīgs.
.— Neko nedzirdēju.
— Kā?!
— Pats teici, lai noklausoties gar stūri, bet viņi stāvēja laukuma vidū. Laipni lūdzu, pasaki — kāds tur stūris?
29. lielie darbi sĀkas
Vasarai ir daudz skaistu ritu, bet šis iegadījies visjaukākais. Saule mīlīgi smaidīja, un no tā visiem kļuva labi. Rasa mirdzēja kā kristāls un pasauli padarīja bagātu. Vējš lēni šķirstīja koku lapas, gaiss bija viegls un mīksts kā zīds.
Citādi nemaz nevarēja būt, šodien ir lielā talka, sākas peldbaseina būves darbi. Talkā aicināti ne vien ciema iemītnieki, bet ari tuvākie Lielā Meža apdzīvotāji ar briedi Staltradzi priekšgalā. Pašam Staltradzim peldbaseins nebija vajadzīgs, viņš katru rītu kā pa jokam pārpeldēja Gauju, bet briedis rūpējās sīkāko iemītnieku labā, kuriem spēcīgā straume bīstama.
Talka sākās īpaši svinīgi. Pa galveno ielu vairākkārt turp un atpakaļ nosoļoja ugunsdzēsēju sesku brigāde: pa divi rindā, visi astoņi, pats brigadieris sesks Eidis priekšgalā. Taures sacentās ar ķiverēm spožumā. Un kādus maršus viņi izpūta — pašus skaistākosl
Briedis Staltradzis cēli soļoja tūliņ aiz orķestra. Pēc tam nāca zaķēns Jēkabiņš ar saviem brāļiem un māsīcām, meža cūku pāris Sebastijānis un Johanna ar sivēntiņiem Kristapu un Katrīni, žagata 2vadzinātāja, meža balodis Jezups, gājiena galā pīle Klementīne, ik pa brīdim pārskaitīdama savus septiņus pīlēnus, un visiem pa vidu, priecīgi čivinot, jaucās pulks zīlīšu un zvirbuļu.
Kad sesku ugunsdzēsēju orķestris trešo reizi soļoja cauri ciematam, sajūsma bija paspējusi uzkāpt virs jumtiem un ciema iedzīvotāji pievienojušies gājienam.
Pirmie barā iemaisījās vāverēns Toms, kaķēns Miks un mazā bezdell- dziņa Vivita, viņa tūliņ noslēdza mūžīgu draudzību ar vismazāko un nerātnāko pīlēnu Plarkšiti.
Lielā Meža talcinieki paņēmuši līdzi darbarīkus: zāģus, cirvjus, lāpstas. Briedis Staltradzis bez cirvja un pāris ēvelēm vēl nesa milzīgu kasti ar naglām. Ciemata iedzīvotāji no katras mājas stūma pa ķerrai. Metāla ķerras sacēla milzīgu graboņu, kura ievērojami spēkojās ar ugunsdzēsēju orķestri.
Vispēdējals gājienam pievienojās vectēvs Kurmis — bija noklīdusi īpaši kaltā un līdzsvarotā lāpsta, sevišķi piemērota dzilrakšanas darbiem, un vectēvs bija krietni vien nopūlējies, kamēr to sameklējis. Kurmi tūliņ aizvilka gājiena priekšgalā, kā tas pienākas ciemata priekšniekam un