— Kur Plarkšītis? Kur atkal Plarkšītis?
Beidzot pīlēnam tas apnika. Viņš meklēja mierīgāku vietu. Plarkšlša uzmanību piesaistīja ēveļskaidas, kas slīdēja no puķainā saulessarga apakšas. Viņš pabāza galvu paskatīties.
— Al Varis! Re, kur tu esi nobēdzis. Vai pie tevis var palikt?
— Var, tikai nestāvi ēveles galā. Bet tev jāstrādā nav?
— Klausies, Vari, vai skatīšanās ari ir darbs?
— Kā to ņem. Dažreiz skatīšanās ir darbs — ja gudri skatās.
— Nu tad es skatīšos loti gudri, — sacīja pilēns un. savilcis kaudzītē ēveļskaidas, ērti notupies, vēroja, kā vardulēns Varis ēvelē.
Pēc brīža Plarkšītis teica:
— Es sacerēju dziesmiņu. Gribi, es tev dziedāšu, un tā mēs abi strādāsim.
— Labi, labi, — atteica miermīlīgais Varis.
Plarkšītis tūliņ sāka dziedāt:
Ēvele slīd šņiku, šņaku, Pīlīte dzied piku, peku.., Ēvele slīd šņiku, šņaku, Pīlīte dzied piku, peku…
Un tā bez gala. Varim no vienmuļās dziedāšanas uzmācās snaudiens.
— Vai tu citas dziesmas nezini?
. — Rit es sacerēšu citu dziesmu.
30. VAKARĀ
Pienāca pirmās talkas dienas vakars. Sesks Eidls nopūta darba beigšanas signālu. Visi atviegloti atlieca muguras, tik pamatīgi ilgi nebija rauts. Darbs pulkā palīdz censties, un ari nogurumu tā nejūt.
— Es agrāk nekad nebūtu ticējis, ka varu strādāt no rīta līdz vakaram, — sacīja kaķēns Miks.
— un pie tam tu vienmēr ņēmi pilnu lāpstu ar lielu kaudzi. — Vāverēns Toms pasminēja.
— Nu… reizēm varbūt tā neiznāca, bet es pūlējos.
Talcinieki pamazām izklīda.
Bezdelīga Ciuvita, vectēvs Kurmis, vilku suns Marss un briedis Stalt- radzis nostājās uz neliela paugura un novērtēja šodien padarīto. Pabeidzis kaut ko mērīt un pierakstīt, pievienojās arī ezītis Adamiņš.
Vecmāmuļa Vārna gribēja doties mājup, bet pamanīja, ka vectēv» Kurmis apspriežas ar vadošākiem darbiniekiem. Viņai, bez šaubām, jābūt tur klāt, tāpat arī vāverēnam Tomam.
Kaķēnā Mikā šoreiz slinkums uzvarēja ziņkārību, viņš atrunājās:
— Es vairs nemaz nevaru līdz viņiem aiziet, ko mēs tur darīsim?
— Aprunāsimies, — īsi paskaidroja Toms.
— Vai, — Miks ievaidējās, — atkal runāšana! Kad atpūtīsimies?
Toms kaķēna vaimanās neklausījās. Miks lēni čāpoja draugam nopakaļ.
Uzkalniņā patiešām risinājās nozīmīga saruna.
— Koka darbi mums labi veikušies. Atpūtas nojumes stabi ierakti, spāres uzliktas, rit varēs klāt šīferi. Četras lāviņas ari jau gatavas, bet
rakšana… — sprieda vectēvs Kurmis. — Neskatoties uz lielo centību, rakšanas darbi sokas gausi.
— Ko lai dara. katra lāpsta ar plēšanu jāizplēš no sausās zemes, — sacīja vilku suns Marss, kaut arī viņš viens pats bija paveicis gandrīz pusi no tā, ko visi pārējie racēji kopā.
— Katrs darīja, ko varēja, — piebilda vectēvs, — tomēr tā mēs tālu netiksim, kaut kas jāizgudro.
— Lai itin visi mežinieki nāk mums palīgā. — ieteica vecmāmuļa Vārna.
— No zinātniskā viedokļa skatoties, lielam daudzumam strādnieku te nebūs kur nostāties, mīs cits citam uz papēžiem, — gudroja ezītis Ada- miņš.
— Vajadzīga tehnikai — pārliecinoši teica bezdelīga Ciuvlta.
— Kāda tehnika? — kaķēns Miks nesaprata. — Vai tad lāpsta un ķerra nav tehnika?
— Hm-mm, Ciuvitai taisnība — Marss apstiprināja. — Smago mašīnu es varu uz pāris dienām izgādāt, bet tas ir par maz, jādabū ekskavators.
— Kas? Eska . eska … — ieprasījās Miks.
— Nepieciešams ekskavators, kas rok. Tuvumā vienīgi vilks Pelēcis ar to strādā, viņš varētu dabūt priekš mums, — teica Marss.
— Pelēcis? Nenāks, ipaši pēc tā gadījuma ar viņa rozā motociklu. — iebilda vecmāmuļa Vārna.
Vectēvs Kurmi« domāja. Visi domāja. Ilgi domāja. Beidzot vectēvs ierunājās:
— Tomēr jāmēģina, kādam šovakar pat jāaiziet pie Pelēča un jāap- lunājas.
— Kas ies pie Pelēča un vēl vakarā pēc tādiem lieliem darbiem? — Miks šaubījās.
— Jāiet veiklākiem un mīlīgākiem. — noteica vectēvs Kurmis.
— Pilnīgi pareizi, — piekrita vecmāmuļa Vārna, noprazdama, ka viņai *r paklibajām kājām neliks iet.
— Un tādēļ iesi tu, Mik. un Toms, — vectēvs paziņoja savu galīgo lēmumu.
— Es? Es… es līdz gultai vairs netieku, — Miks ņurdēja.
— Un ko tu saki, Tom? — vectēvs noprasīja.
— Ja vajadzīgs, mēs ar Miku tūliņ aiziesim pie Pelēča, — atbildēja vāverēns Toms.
— Un tas esot draugs, — Miks nevarēja samierinoties.
Toms sāka dūšigi solot uz Lielā Meža pusi, Miks sekoja, brīnīdamies, ka viņam kājas vēl kustas.
— Var iet vai neiet, Pelēcis tāpat nenāks, — kaķēnam un vāverēnam pakai noskatīdamās, teica vecmāmuļa Vārna.
31. ak tĀ
Divi kātoja pa Lielā Meža galveno stigu. Viens bija vāverēns Toms, saprotams, ka otrs — kaķēns Miks. Kad viņi nonāca pie jauno eglīšu smal- cītes, zari pašķīrās, stumdami velosipēdus, uz ceļa iznāca dvīņu brāli lūsēni Ciks un Niks.
— Caul — kā parasti, abi reizē iesaucās.
— Labvakar! Labvakar! — neapstādamies atņēma Miks un Toms.
— Pagaidiet. — Ciks izņēma no džinsu jakas trešās kabatas (pavisam bija četras) salocītu «Meža Vēstnesi» un atšķīra pirmo lappusi. — Te ir rakstīts par peldbaseina celšanu. Tas taisnība, ka ziemā tur ierīkošot slidotavu?
— Ja avīzē rakstīts, skaidrs, ka būs, — Toms atteica.
— Un hokeju ari varēs spēlēt? — ātri nobēra lūsēns Niks, manīdams, ka Miks un Toms steidzas.
— Jocīgais. — Miks izbrīnā ieplēta acis. — Vai pasaulē ir kāda slidotava, kur nespēlē hokeju?
— Paklau, Nik, tr.d jau mčs arī… — Ciks pavilka brāli sānis.
Kaķēns un vāverēns neklausījās, par ko viņi sprieda, nebija laika kavēties.
Tūliņ aiz desmitā lazdu pudura pa labi, līkumodams starp kokiem, aizcilpoja šaurs grantēts ceļš. Kaķēns Miks un vāverēns Toms necik ilgi nebija pa to gājuši, kad ieraudzīja vilka Pelēča balto māju un izdzirda vienu svilpojam;
Aiz kalniņa dūmi kūp.
Kas tos dūmus kūpināja?
— Pelēcis ir mājās. — Toms tūliņ saprata.
Vilks Pelēcis pagalma vidū locījās ap savu rozā motociklu. Pēc tās reizes, kad viņa braucamais nostāvēja nedēlu vilku suņa Marsa garāžā. Pelēča atkalredzēšanās prieks ar motociklu bija neizmērojami liels, un viņš to kopa tik rūpīgi kā vārīgu un neredzēti skaistu siltumnīcas puķi.
— Labvakar! Veiksmi darbā! — Toms centās būt sevišķi pieklājīgs.
Miks klusējot dziļi paklanījās, kaut vilks Pelēcis uz atnācējiem pat
nepaskatījās.
Kad Miks un Toms labu brītiņu, nezinādami, ko pasākt, bija nostāvējuši Pelēča priekšā, vilks, mirkli pacēlis galvu, norūca:
— Ak tā! — Un turpināja ar dzeltenu zamšādas gabalu apslaucīt motociklu.
— Ciematā sākusies lielā peldbaseina celšanas talka. Gandrīz vis3 Lielais Mežs bija sanācis, — Miks tūliņ dūšīgi stāstīja.
— Ak tā! — vilks Pelēcis ieteicās. Spaini pamatīgi saslapinājis lupatu, apšļakstīdams Mikam un Tomam kājas, mazgāja priekšējo riteni. Miks un Toms notupās zālē pavisam tuvu Pelēcim.
— Pats briedis Staltradzis ari bija. Bet ar rakšanu mums ne visai lāgā. Vectēvs Kurmis teica, pietrūkstot vilka Pelēča, tu jau vienīgais vari dabūt ekskavatoru un proti ar to rīkoties, — Toms runāja vilkam tieši kreisajā ausī.
— Ak tā! — Pelēcis sapurināja galvu, it kā gribēdams aizdzīt prom Toma teiktos vārdus, izskaloja spainī zamšādu, plaši atvēzējās, izlēja ūdeni un lieliem lamzīgiem soliem gāja pie sūkņa. Miks un Toms pusrik- šiem pakal. Miks palīdzēja uzkārt spaini, Toms sparīgi pumpēja ūdeni. Pelēcis ar tīrā ūdens spaini lamzāja atpakaļ pie motocikla, Toms un Miks aiz viņa. Vilks noliecās pie otra riteņa, kaķēns un vāverēns arī.
— Mēs domājam, ka tu rit ar ekskavatoru būsi klāt, — Toms teica.
— Ak tā! — Pelēcis tikai līkņāja ap savu motociklu.
— Bet noteiktiI — Miks piekodināja.
Pelēcis sāka svilpot. Miks un Toms mēģināja kaut ko runāt, bet vilks tikai svilpoja. Beidzis mazgāt motociklu, pakāra zamšādu uz sētas un neatskatīdamies soļoja pāri pagalmam. Pie verandas sliekšņa brītiņu apstājies, pasvilpoja citu dziesmu:
Mājās jāiet, mājās jāiet. Es nevaru še palikt.
Miks un Toms vilkam teciņus nopakaļ. Kaķēns pat mēģināja svilpot, «meldiņš» gan neiznāca. Kaķēns un vāverēns būtu gājuši ari verandā iekšā, bet Pelēcis viņiem deguna priekšā aizcirta durvis.
Kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam nekas cits neatlika kā Iet prom.
Vectēvs Kurmis, gaidot Tomu un Miku, sēdēja uz lieveņa, Ieraudzījis viņus nākam, steidzās pretī.
— Nu, ko Pelēcis atbildēja?
— Ja aak tāl» var uzskatīt par atbildi, tad viņš mums atbildēja, — pavēstīja Toms.
— Pie tam četras reizes, — Miks papildināja.
— Un vairāk neko? — vectēvs Kurmis neticīgi noprasīja.
— Viņš vēl svilpoja, — Toms sacīja.
— Un tieši ko?
— Sākumā «Aiz kalniņa dūmi kūp», kad bija pabeidzis mazgāt motociklu. tad «Mājās jāiet, mājās jāiet».
Vectēvs Kurmis domīgi noteica:
— Tā rādās, ka ekskavatora nebūs,