— Ja avīzē rakstīts, skaidrs, ka būs, — Toms atteica.
— Un hokeju ari varēs spēlēt? — ātri nobēra lūsēns Niks, manīdams, ka Miks un Toms steidzas.
— Jocīgais. — Miks izbrīnā ieplēta acis. — Vai pasaulē ir kāda slidotava, kur nespēlē hokeju?
— Paklau, Nik, tr.d jau mčs arī… — Ciks pavilka brāli sānis.
Kaķēns un vāverēns neklausījās, par ko viņi sprieda, nebija laika kavēties.
Tūliņ aiz desmitā lazdu pudura pa labi, līkumodams starp kokiem, aizcilpoja šaurs grantēts ceļš. Kaķēns Miks un vāverēns Toms necik ilgi nebija pa to gājuši, kad ieraudzīja vilka Pelēča balto māju un izdzirda vienu svilpojam;
Aiz kalniņa dūmi kūp.
Kas tos dūmus kūpināja?
— Pelēcis ir mājās. — Toms tūliņ saprata.
Vilks Pelēcis pagalma vidū locījās ap savu rozā motociklu. Pēc tās reizes, kad viņa braucamais nostāvēja nedēlu vilku suņa Marsa garāžā. Pelēča atkalredzēšanās prieks ar motociklu bija neizmērojami liels, un viņš to kopa tik rūpīgi kā vārīgu un neredzēti skaistu siltumnīcas puķi.
— Labvakar! Veiksmi darbā! — Toms centās būt sevišķi pieklājīgs.
Miks klusējot dziļi paklanījās, kaut vilks Pelēcis uz atnācējiem pat
nepaskatījās.
Kad Miks un Toms labu brītiņu, nezinādami, ko pasākt, bija nostāvējuši Pelēča priekšā, vilks, mirkli pacēlis galvu, norūca:
— Ak tā! — Un turpināja ar dzeltenu zamšādas gabalu apslaucīt motociklu.
— Ciematā sākusies lielā peldbaseina celšanas talka. Gandrīz vis3 Lielais Mežs bija sanācis, — Miks tūliņ dūšīgi stāstīja.
— Ak tā! — vilks Pelēcis ieteicās. Spaini pamatīgi saslapinājis lupatu, apšļakstīdams Mikam un Tomam kājas, mazgāja priekšējo riteni. Miks un Toms notupās zālē pavisam tuvu Pelēcim.
— Pats briedis Staltradzis ari bija. Bet ar rakšanu mums ne visai lāgā. Vectēvs Kurmis teica, pietrūkstot vilka Pelēča, tu jau vienīgais vari dabūt ekskavatoru un proti ar to rīkoties, — Toms runāja vilkam tieši kreisajā ausī.
— Ak tā! — Pelēcis sapurināja galvu, it kā gribēdams aizdzīt prom Toma teiktos vārdus, izskaloja spainī zamšādu, plaši atvēzējās, izlēja ūdeni un lieliem lamzīgiem soliem gāja pie sūkņa. Miks un Toms pusrik- šiem pakal. Miks palīdzēja uzkārt spaini, Toms sparīgi pumpēja ūdeni. Pelēcis ar tīrā ūdens spaini lamzāja atpakaļ pie motocikla, Toms un Miks aiz viņa. Vilks noliecās pie otra riteņa, kaķēns un vāverēns arī.
— Mēs domājam, ka tu rit ar ekskavatoru būsi klāt, — Toms teica.
— Ak tā! — Pelēcis tikai līkņāja ap savu motociklu.
— Bet noteiktiI — Miks piekodināja.
Pelēcis sāka svilpot. Miks un Toms mēģināja kaut ko runāt, bet vilks tikai svilpoja. Beidzis mazgāt motociklu, pakāra zamšādu uz sētas un neatskatīdamies soļoja pāri pagalmam. Pie verandas sliekšņa brītiņu apstājies, pasvilpoja citu dziesmu:
Mājās jāiet, mājās jāiet. Es nevaru še palikt.
Miks un Toms vilkam teciņus nopakaļ. Kaķēns pat mēģināja svilpot, «meldiņš» gan neiznāca. Kaķēns un vāverēns būtu gājuši ari verandā iekšā, bet Pelēcis viņiem deguna priekšā aizcirta durvis.
Kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam nekas cits neatlika kā Iet prom.
Vectēvs Kurmis, gaidot Tomu un Miku, sēdēja uz lieveņa, Ieraudzījis viņus nākam, steidzās pretī.
— Nu, ko Pelēcis atbildēja?
— Ja aak tāl» var uzskatīt par atbildi, tad viņš mums atbildēja, — pavēstīja Toms.
— Pie tam četras reizes, — Miks papildināja.
— Un vairāk neko? — vectēvs Kurmis neticīgi noprasīja.
— Viņš vēl svilpoja, — Toms sacīja.
— Un tieši ko?
— Sākumā «Aiz kalniņa dūmi kūp», kad bija pabeidzis mazgāt motociklu. tad «Mājās jāiet, mājās jāiet».
Vectēvs Kurmis domīgi noteica:
— Tā rādās, ka ekskavatora nebūs,
32. KĀ PASAKĀ
Otrā rītā vāverēnu Tomu uzmodināja pērkons. Rūca nepārtraukt! un tepat ciematā.
Toms ģērbdamies domāja: «Ja ir pērkons, droši vien līst. Un ar lietu ir tā — viņš nenāk, kad vajadzīgs, toties gāž kā no lielās lejkannas, ja to negaida un negrib.»
Vāverēns piesteidzās pie loga. Savādi! Nevienas lietus lāses, un debesis dzidri zilas! Ziņkārības dzīts, viņš izmetās no istabas un vienā rāvienā uzskrēja ozola galotnē. Nu gan ieraudzīja! Ja laikus nepieķertos pie zara. būtu noticis pirmais un pēdējais gadījums vēsturē, kad vāverēns nokrīt no koka. Bija ari brīnums!
Būvlaukumā, peldbaseinam nožogotajā vietā, kā milzu vabole rūci- nājās ekskavators. Vilks Pelēcis grāba zemi ar ekskavatoru it kā ar pavārnīcu biezputru no katla un bēra smagajā mašīnā, pie kuras stūres sēdēja vilku suns Marss.
Blakus dēlu kaudzei, piekusuši nepārtrauktos skrējienos, atpūtās lūsēnu Cika un Nika sarkanie velosipēdi. Paši brāļi lūsēni, uzkāpuši uz atpūtas nojumes jumta, nagloja šīfera plāksnes, turpat rosījās arī āpsēns Ināriņš un āpsis Rūdis.
Bezdelīga Ciuvlta skraidīja apkārt, plivinādama kaut kādu papīru, droši vien peldbaseina plānu.
Pieklibodama pa ceļu uz būvlaukuma pusi gāja vecmāmuļa Vārna.
Toms jauno ziņu vispirms aiznesa kaķēnam Mikam, tad abi traucās pie vectēva Kurmja.
Nesen kā piecēlies, vectēvs virtuvē vārīja brokastīm ozolzīļu kafiju.
— Ko jūs pērkona laikā mētājaties apkārt? — viņš noprasīja.
— Nekāds pērkons, vilks Pelēcis… — Miks izdvesa.
— Ko šis atkal ievārījis? — Vectēvs Kurmis zieda biezu kārtu sviesta uz pamatīga rupjmaizes rieciena.
— Vilks Pelēcis ar ekskavatoru Jau rokl — vāverēns Toms izgrūda vienā elpas vilcienā.
Vectēvs apsēdās.
— Es vienmēr esmu teicis, ka Pelēcis izliekas sliktāks nekā patiesībā ir. Daži ar to grib izcelties.