Kad vectēvs Kurmis, vāverēns Toms un kaķēns Miks ieradās būvlaukumā, darbi ritēja pilnā sparā. Ekskavatora troksnis bija tik apdullinošs, ka sarunāties nevarēja, nebija arī vajadzīgs, nākuši taču strādāt, nevis pļāpāt. Mūžīgo piles Klementīnes saukli «Kur mans bērniņš Plarkšītis?» citi nemaz nesadzirdēja, vienīgi redzēja viņas izmisīgo skraidīšanu,
Kā tas gadījās, kā ne. bet Plarkšītis neskaitāmas reizes atradās ekskavatora tuvumā, pīle Klementīne to vien paspēja kā vilkt viņu prom. Vienu brīdi Klementīne bija iegājusi pusgatavajā ģērbtuvē paskatīties, kāda tā izskatās no iekšpuses. Nu Plarkšītis varēja izdarīt sen nodomāto. Kad ekskavatora kausu piegrāba pilnu ar zemi, viņš savicināja spārniņus, palēcās un — hopl — kausā iekšā. Celdamies gaisā, pīlēns līksmi sauca:
— Kā es lidoju! Skatieties, kā es lidoju!
Viņa priecīgos saucienus neviens nedzirdēja. Pašam Plarkšltim ne prātā nenāca, kādas briesmas viņam draud. Ieberot kopā ar zemi mašīnā, viņu varēja saspiest pavisam plakanu.
Pēkšņi vilks Pelēcis ieraudzīja pīlēnu, kurš, jautri spārnus plivinādams, lepni noskatījās uz visiem no augšas.
Pelēcis uzmanīgi nolaida kausu un, apturējis motoru, izkāpa no kabīnes.
Vaimanādama uz šo pusi skrēja pīle Klementīne.
— Kur mans Plarkšītis? Vai kāds nav viņu redzējis?
— Es pašreiz viņu redzu, — izcēlis pīlēnu no ekskavatora kausa, sacīja vilks Pelēcis, — palūgšu šo palaidni aizvākt.
Pīle Klementine gandrīz noģība.
Pats vainīgais blisināja acis un izbrīnējies čiepstēja:
— Man nemaz nereibst galva, es vēl gribu pacelties gaisā.
Klementīne sasauca savus septiņus pīlēnus, nostādija rindā ar Plar-
kšīti priekšgalā, tos vairākkārt pārskaitīja un or visu saimi pukodamās aizlīgoja uz lielo vārtu pusi.
Pievakarē peldbaseina bedre bija izrakta. Viii apbrīnoja vilka Pelēča veikumu un kliedza: — Urā!
Pats Pelēcis centās nesmaidīt.
— Vecmāmuļa Vārna neticīgi nogrozīja galvu:
— Manā jaunībā gan tā nebija — ņem un vienā dienā izrok peldbaseinu. Ja kādam stāstitu, neviens neticētu. Tas jau ir kā pasakāl
Pie ekskavatora kabīnes piegāja zaķēns Jēkabiņš.
— Paklau, Pelēci, tu esi lauva! — viņš atzinīgi sacīja
— Ak tā! — norūca vilks Pelēcis.
Necik tālu nepabraucis. vilks apturēja motoru un pasauca zaķēnu Jē- kabiņu.
— Tas. ko tu man tikko sacīji, ir pārāk liels gods.
— Ko nu kautrējies. Pelēci, goda nekad nav par daudz.
— Nepārproti, ir pārākais pagodinājums lauvai, ja tu viņu pielīdzini man.
— Tev par laimi, lauva to nedzird, — zaķēns Jēkabiņš klusi nomurmināja.
— Ko tu teici?
«— Neko.
Braucot pa Lielā Meža galveno stigu, vilks Pelēcis izdomāja: «Izrādās, ka ievērību var iegūt ari ar darbu.»
33. plŪdi
Zelta kamols pāri kalnam veļas, — sacīja vectēvs Kurmis, acis piemiedzis, lūkodamies saulē, — bet es gribētu redzēt tumšus mākoņus.
Visiem patīk siltas, saulainais dienas, tomēr bez lietus iztikt nevar. Ilgāku laiku nebija lijis. Zeme izkaltusi kā pelni. Vējam uzpūšot, virs celiņiem starp sakņu dobēm sacēlās putekļu mākonis. Ap pusdienas laiku dālijas skumīgi nolieca skaistās krāsainās ziedu galvas un lūdzās pēc ūdens.
Tais brīžos, kad nestrādāja peldbaseina būvlaukumā, ciemata iedzīvotāji steidzās laistīt dārzus. Kā nu kurais — citi ar elektriskiem sūkņiem, daži tāpat vienkārši ar lejkannām. Visās malās dzirdēja ūdens sūknēšanu.
Šorīt ugunsdzēsēju brigadieris sesks Eidis — pēc vairākkārtējas atrunāšanās ar nevaļu — beidzot vectēvam Kurmim iekārtoja elektrisko sūkni.
— Tehnika palīdz dzīvot, — sprieda vectēvs. — Gaidīt, ka vienreiz lietum jānāk, nevar. Jāpaļaujas uz to, ko pats vari izdarīt.
Par godu jaunajam ūdens sūknim vectēvs uzģērba baltu kreklu, atlocīja piedurknes un bija sagatavojies ar tehniku glābt dārzu. Saprotams, ka Kurmis pasauca arī vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku.
— Tom, ej pie sūkņa, kad teikšu: «Ieslēdzi» — nospied sarkano podziņu. — svinīgi sacīja vectēvs.
— Un ko es? — Miks jautāja.
— Tu nostājies pie vārtiem un gaidi rīkojumu. Bez manas pavēles nevienam savu posteni neatstāt.
Katrs ieņēma norādīto vietu.
Vectēvs Kurmis apstaigāja dārzu.
— Nevar saprast, no kura stūra sākt, visur sausums.
Pagudrojis nolēma vispirms apliet dzeltenās olu plūmes, kas auga gar vecmāmuļas Vārnas robežu, iepretī lielajai priedei, tai, kurā ir Vārnas mājiņa.
— Tom un Mik, šurpu, — vectēvs pasauca.
— Mēs nedrīkstam atstāt posteņus, — sacīja Miks, viņam likās, ka velc svarīgu uzdevumu, ja nolikts stāvēt neizkustoties.
— Pagaidām pārtraukums, atnesiet lāpstas un izrociet grāvīti apkārt katram kokam, citādi ūdens aiztecēs prom.
Toms un Miks raka, vecēvs pamācīja. Kad tas bija izdarīts, Toms atkal nostājās pie sūkņa un Miks pie vārtiem.
Vectēvs Kurmis stiepa tuvāk plūmēm milzīgi garo šļūteni, kas lēnām kā melna čūska līda viņam nopakaļ.
— Tom, ieslēdz motoru, — vectēva balss skanēja aizsmakusi. Vāverēns Toms, tikko nospiedis sūkņa podziņu, tūliņ skriešus pie
Mika, no turienes labāk redzams, kā liešana notiks.
Sāka plūst ūdens. Kurmis uztraukumā pacēla šļūteni augšā. No ūdens lāsēm uz vectēva baltā krekla uzziedēja tumšāki lāsumi. Sajutis vēsumu, vectēvs apmulsumā pavilka šļūteni sev tuvāk un pacēla vēl augstāk, gribēdams tā glābties no aukstās dušas.
Atskanēja dobji šļaksti. Vāverēns Toms un kaķēns Miks ar šausmām redzēja, kā ūdens gāžas pa vaļējiem logiem kaimiņienes vecmāmuļas .Vārnas istabā.