— Met zemēl Vectētiņ, met šļūteni zemēl — Toms un Miks kliedza. Vectēvs Kurmis bija cauri slapjš, viņam laikam šķita, ka grimst milzīgā
jūrā un vienīgā cerība glābties ir turēties pie šļūtenes, tādēļ, to stingri
sažņaudzis, centās pacelt, cik vien augstu varēdams. Un vecmāmuļas Vārnas istabā ūdens gāzās ne vien uz grīdas, bet tika nomazgāti arī griesti.
— Jāizslēdz motors! — vāverēns Toms iedomājās; lai cik ātri viņš skrēja, tomēr brītiņš pagāja, kamēr nokļuva līdz sūknim.
Ūdens vairs nelija, vectēvs Kurmis aptvēra, ko izdarījis, un sašļucis apsēdās uz sola.
— Tom, tava vaina! Kāpēc nestāvēji, kur nolikts? Tev patiesībā pienāktos sods.
Toms jutās vainīgs un nelaimīgs.
— Un tagad pazūdiet no manām acīm, — vectēvs drūmi sacīja.
Tomam un Mikam bija skaidrs, ka jāatstāj vectēvs vienatnē.
Tajā laikā, kad vectēvs Kurmis iesāka laistīšanas darbus, vecmāmuļa Vārna virtuvē šķendēdamās vārīja biezputru: «Kas man lika vārīt emaljētā katlā, putraimus velk pie katla dibena, visu laiku jāmaisa. Pavisam citādi čuguna katlā — uzliec uz mazas uguntiņas, lai lēnām sūt, un miers.»
Vecmāmuļa bija pavisam piekususi, maisīdama ar lielo pavārnīcu, un vēl sākušas salt kājas.
«Tad ta joki, tik siltā laikā būs jāvelk vilnas zeķes,» viņa nobrīnījās; nejauši paskatījusies uz leju, ieraudzīja virtuvē ūdeni, kas sniedzās līdz potītēm.
«Plūdi, sākušies plūdi!» Vārna pa īstam izbijās. «Un ūdens jau tik augstu līdz manai mājai. Kur sirdszāles? Labi. ka visi māk peldēt.»
Pie katra sola šļakstinādamās, vecmāmuļa iesteidzās istabā un, izliekušies pa vaļējo logu, no visa spēka sauca:
— Peldiet pie manis! Ātrāk! Es jūs paglābšu savā priedē!
Reizes trīs to izkliegusi, viņa pamanija, ka nav nekādu ūdeņu. Vienīgi kaimiņa dārzā uz sola sēdēja galīgi samircis vectēvs Kurmis. Vecmāmuļa ievēroja arī zemē nomesto šļūteni un saprata.
— Pirms nedējas iztaisīju remontu, tagad viss pagalam. Par kādiem grēkiem man gadījies tāds kaimiņš! — viņa teica sevišķi skali, lai vectēvs dzirdētu. Protams, ka viņš dzirdēja, tikai neteica neko.
Vecmāmuļa dusmīgi apsviedās un steidzīgi meklēja lupatu un spaini.
Todien vectēvam Kurmim negaršoja pusdienas, arī vakariņas viņš nevarēja ieēst.
Vakarā vectēvs lēni staigāja gar puķēm un. bēdīgi skatīdamies izslāpušajos ziedos, noteica:
— Neliešu vairs nekad. Lai dārzs pārvēršas par tuksnesi.
Viņš nemaz nejuta, ka blakus stāv vecmāmuļa Vārna.
— Kādu tuksnesi? Man otro gadu ir elektriskais sūknis. Es māku rīkoties.
Vecmāmuļa paņēma šļūteni.
— Ej ieslēdz motoru un paskaties, kā jālej.
34. PAR KLUSAJIEM CENSOŅIEM
Kaķēns Miks aizelsies uzskrēja vāverēna Toma ozolā un, uztraukumā aizmirsis pieklauvēt, iedrāzās virtuvē. Vāverēns mazgāja traukus. Miks vicināja «Meža Vēstnesi» Tomam acu priekšā.
— Tagad avīzē tikai par mūsu ciematu vien rakstal
Toms noslaucīja ķepas.
— Nu, nu, dod šurp, izlasīšu.
Abi apsēdās, vāverēns skali lasīja:
KO NEVAR VIENS, TO VAR VISI KOPĀ
Ne vienreiz vien mūsu laikraksts ir vēstījis par ciemata «Vecozoli» darbīgajiem iedzīvotājiem un viņu nozīmīgo pasākumu — peldbaseina būvi. Celtniecības darbos draudzīgi iesaistījās ari Lielā Meža iemītnieki.
Sevišķi jāatzīmē brieža Staltradža un vilka Pelēča izcilais darbs, kā ari ugunsdzēsēja seska Eida brigādes enerģiskā rīcība un muzikālie priekšnesumi.
Nu šis lielais kopīgais pasākums veikts!
Vēl smaržo pēc krāsas oranžā atpūtas nojume un koši baltā ģērbtuve. Jauki ir mākslinieka lapsas Džona gleznieciskie izdailojumi. Peldbaseina priekšā zaļojošo zālāju raibina dažādu krāsu soli.
Peldbaseins jau betonēts, aizsprosti pārbaudīti. Jāgaida, kamēr sacietēs betons, tad baseinā ievadīs strautiņa ūdeni un notiks peldbaseina atklāšana. Svinības kuplinās peldēšanas sacīkstes.
Nepārprotami skaidrs, ka Vecozolu peldbaseins veicinās peldēšanas sporta attīstību un visu iedzīvotāju veselības uzlabošanu.
Atliek tikai novēlēt priecīgus peldbaseina atklāšanas svētkus.
Žurnāliste cielaviņa Ellenifa
— Rakstam ir viena vaina, — domīgi sacīja kaķēns Miks, — es neesmu pieminēts.
— Es ari ne.
— Jā, ar to vaina ir divreiz lielāka. Dīvaini, avīze nezina, ka bez mums abiem peldbaseina nebūtu.
— Neskumsti, — vāverēns Toms uzsita kaķēnam Mikam uz pleca, — mēs sevi varam pieskaitīt pie klusajiem censoņiem.
35. MIKAM BEZMIEGS
Torīt kaķēns Miks piecēlās, tikko parādījās pieticīgi pelēkā rīta gaismiņa. Uzmosties nepavisam nebija vienkārši. Kaķēns aizņēmās no vāverēna Toma modinātājpulksteni, uzvilka zvanu, kamēr vien atspere klausīja, savējo pulksteni tāpat, vakarā nolika tos abus uz šķīvja blakus gultai, iepretī spilvenam. Reizē ar gaismas atnākšanu abi pulksteņi zvanīja, šķīvis drebēja, un, kāds no visa tā troksnis, katrs pats var iedomāties. Visādā ziņā tracis bija milzīgi liels, pat Miku varēja uzmodināt.
Kaķēns Miks izgāja dārzā — un tūliņ pie ūdens sūkņa; sākumā viņš nesa divas lejkannas uzreiz, bet pēc kāda laika tikai vienu. Kaķēns centīgi laistīja dārzu līdz brokastīm. Steidzīgi ieēdis, atkal atpakaļ pie liešanas.
Atnāca vāverēns Toms.
— Mik, vai neiesim uz Lielā Meža Lielo veikalu, esot pievests ķiršu saldējums, — Toms kārdināja kaķēnu.
— Nevaru. Esmu stingri nolēmis šo dienu no sava mūža ziedot dārzam. Nav jēgas liet katru vakaru, tagad pamatīgi noplūdināšu, tad visu nedēlu būs miers.