Un Miks, pagriezis Tomam muguru, sparīgi pumpēja ūdeni.
Vāverēns, britiņu paskatījies, gāja prom.
Pēcpusdienā daudzi sāka laistit dārzus, bet drīz visi sūkņi apklusa. Toties Mika ūdens sūknis dabūja nopūlēties, kaķēns strādāja, ne reizi galvu nepacēlis.
«Rītvakar, kad citi stieps ūdeni, es būšu tas gudrais, gulēšu saulē un sildīšos,» — tāda doma Mikam palīdzēja nēsāt lejkannu, jo piekusis viņš bija briesmīgi. Tikai krēslai atnākot, Miks aizklunkuroja līdz tuvākajam soliņam un smagi apsēdās.
Atkal Toms bija klāt.
— Vai tu šodien dārzu nelēji? — Miks piekusušā balsī vaicāja.
— Neviens nelēja, palūkojies uz debesīm.
Debesis viscaur nomākušās pelēkas, vietām gandrīz melnas. Neviena zila plankumiņa.
— Nav jau pirmo reizi, ne katrs mākonis atnes lietu, — Miks zinoši sacīja.
Tikko kaķēns Miks pārkāpa mājas slieksni, viņam tā nāca snaudiens, ka vakariņās knapi jaudāja izdzert glāzi piena. Tad tūliņ gultā, līdzko galva pieskārās spilvenam, miegs bija klāt.
Necik kaķēns nedabūja pagulēt, kad viņu uzmodināja troksnis. Kāds grabinājās pa jumtu.
— Tom, ko tu āksties. — samiegojies noņurdēja Miks, paklausījies tomēr piecēlās un piegāja pie loga. Gar rūtīm slīdēja lielas lietus lāses.
«Sīka smidzināšana vien ir,» Miks nodomāja un ielīda atkal gultā. Bet nu gan pa jumtu tā dārdēja, ka ausis vai krita ciet.
Miks uzrāvās sēdus. «Tieši tad lietus ir klāt. kad es pirmo reizi visā vasarā pamatīgi nolēju dārzu. Tā ir smiešanās par godīgu kaķēnu.»
Lija visu nakti, un visu nakti Miks nevarēja iemigt. «Kā lietum neapnik līt.» To Miks neparko nevarēja saprast. «Man ir galigi apnicis klausīties viņa grabināšanā.»
36. VISI GATAVOJAS SVĒTKIEM
Lielais darbs — peldbaseina celšana — paveikts godam, atlika vienīgi katram uzpost pašam sevi.
— Svētki tikai tad kļūst par īstiem svētkiem, ja tiem pienācīgi gatavojas un sagaida ar godu, — tā teica vectēvs Kurmis. Lai nu kā citās reizēs, bet šoreiz viņam ir neapstrīdama taisnība.
Priekšsvētku drudzis no ciemata bija pielipis ari Lielajam Mežam.
Lūsēni Ciks un Niks nu varēja likt lietā kokā kāpšanas māku. Abi brāji kāpelēja no priedes priedē, šņāca rokas zāģi, čīkstēja sausie zari, laikam negribēja vis labprātīgi padoties zāģa zobiem. Zaķēns Jēkabiņš un vilks Pelēcis nokritušos zarus vāca vienkopus.
Pelēcis tusnīja, stīvi liekdamies.
— Tāda locīšanās nav priekš mana mugurkaula, bet kopīgu pasākumu dēl esmu spējīgs nest upurus.
— Cik es redzu, tad tu, Pelēci, nes sausos zarus. No kura laika tos sauc par upuriem? — Zaķēns Jēkabiņš izlikās nesaprotam vilka labdarību.
— Brīdinu būt izvēlīgākam vārdos, citādi man var uznākt patika izstiept tavas ausis vēl garākas, — bargi norūca Pelēcis.
Zaķēns Jēkabiņš, pakustinājis ausis, pārliecinājās, ka tās ir pietiekoši garas, tāpēc drošības labad apklusa.
Darbi tuvojās nobeigumam, vairs palikuši kādi pāris neapkopti koki.
Ciematā dārzi izravēti, celiņi noslaucīti — kā uz izstādi vai filmēšanu. Ezīte Saulcerīte lielajā strādāšanas tieksmē pat izrakuši ceļmalas puķes un pārstādījusi pie mājas. Un tās, kas agrāk ziedēja apkārt mājai, tagad greznoja ceļa malu. Nevarētu teikt, ka tā ir skaistāk, bet savādāk gan — to neviens nenoliedza.
Pat āpsiene Grieta savā dārzā nopļāvusi dadžus un nātres, izravējusi dobes.
Un tomēr, kā tas parasti mēdz būt, dažam labam šis un tas nebija laikus paveikts. Vectēvs Kurmis tikai šodien ieskatījās, ka viņa mājas logi izmisīgi lūdzas pēc ūdens un lupatas. Steidzīgi sameklējis pamatīgu kaudzi lupatu, viņš piestūma galdu pie loga un šļakstinādamies uzcēla uz tā spaini ar ūdeni. Pakāpās vispirms uz ķebļa, tālāk bez īpašiem starpgadījumiem sasniedza galamērķi — galda virsu.
Uz palodzes stāvēt vectēvs pat nedomāja, viņš taču nav cirka akrobāts vai bezdelīga Ciuvita, kas katru nedēļu snaikstās savas mājas logos.
Pamatīgi saslapināto lupatu vectēvs pārvilka pār rūti. Odens nolija uz vestes, bet logs neko tīrāks nekļuva.
«Tavu nebūšanu!» viņš pukojās. «Kur tas redzēts, ka paša vēders traucē.»
Dusmodamies Kurmis norausās no galda un tūliņ pa telefonu piezvanīja vāverēnam Tomam:
— Kā tev iet ar logu tīrīšanu? Man iznāca tā: iesāku mazgāt, bet tik vien labuma, ka esmu cauri slapjš un nu jāpārģērbjas.
— Vectētiņ, nemaz nepūlieties, mēs tūliņ būsim klāt.
Vectēvs Kurmis gribēja pajautāt, kas tie «mēs» tādi būs, bet Toms jau bija paspējis klausuli nolikt.
Necik ilgi — un ieradās tā saucamie «mēs» — bezdelīdziņa Vivita, kaķēns Miks un vāverēns Toms. Vectēvs Kurmis, parādījis viņiem, kas darāms, aizgāja apgriezt zemenēm stīgas.
Vivitai un Tomam darbs veicās gluži labi, Mikam gan ne visai.
— Miku, vai tu mazgā logu vai sevi? — Toms gribēja noskaidrot. — Tu, tāpat kā vectēvs, pats nolaisties, bet rūts — kāda bijusi, tāda paliek.
— Jocīgais, esmu pieklājīgs un negribu ierādīt, ka man darbs veicas labāk nekā cienījamam vectēvam. Skaidrs?
Vivita un Toms saskatījās, varēja saprast, ka tas nav vis skaidrs. Viņi nebija tik «pieklājīgi» kā Miks un nemaz nekautrējās veikli un labi strādāt, tamdēļ pēc dažām stundām vectēva logi spīdēja vien.
Beiguši darbu, talcinieki apsēdās mājas priekšā uz brūnā sola atvilkt elpu.
Tā mierīgi atpūšoties, Miks atcerējās Toma aizrādījumu par nemākulīgo mazgāšanu, parāvās uz paša sola gala un sabozies sacīja:
— Ieraksti, Tom, savā piezīmju grāmatiņā, ka no 19.00 šovakar līdz 9.00 rītdien es ar tevi nesarunāšos.