Un kaķēns Miks, saslējis gaisā degunu, aizgāja.
Mika dusmošanos neviens par pilnu neņēma, jo visi zināja, ka viņa dusmas ir tieši tikpat neizturīgas kā saldējums karstā laikā.
Tā arī bija — jau pēc piecām minūtēm kaķēns Miks meklēja vāve- rēnu Tomu.
37. VECMĀMUĻA UN VECTĒTIŅŠ MODES VARĀ
Pievakarē vectēvs Kurmis, vairākas reizes apstaigājis apkārt mājai, jūsmoja:
— Tikpat kā jauna māja, kad logi tīri.
Izpriecājies apsēdās uz brūnā soliņa blakus sarkano rožu krūmam. Uzmācās pārdomas: «Parit peldbaseina atklāšana. Māja man kārtībā, dārzs
art Bet es pats? Jā, es pats. Gribi vai negribi, vajadzēs tērēties, jāpērk jauns uzvalks. Pelēkais gan pavisam labs, tikai seši gadi, bet Toms saka, ka nemoderns, tagad šujot platākas bikses. Nevar taču taupības dēl no modes atpalikt. Jā, bet, lai es dabūtu jaunu uzvalku, man vispirms jāsatiek vecmāmuļa Vārna.»
Vectēvs cēlās un pagāja uz savas kaimiņienes dārza pusi. Uz lielās priedes trešā zara snauda vecmāmuļas Vārnas iesarkanā mājiņa. Visi logi ciet — tā droša zīme, ka Vārna kaut kur aizlidojusi.
— Tieši tad viņas nav, kad man vajadzīga, — pukodamies vectēvs apsēdās uz sava lieveņa sliekšņa un sclass="underline" ngri apņēmās sagaidīt vecmāmuļu. Vienreiz viņai mājās jānāk.
Bet tas nevarēja notikt tik drīz.
Ar vecmāmuļu Vārnu bija tā. Paēdusi pusdienas, viņa saklāja uz galda atvērtus modes žurnālus (tos bija aizņēmusies no bezdelīgas Ciuvitas). Pēc tam plaši attaisīja abas skapja durvis. Apskatīja katru apģērbu un salīdzināja ar modes žurnāla zīmējumiem. Piekto reizi piegājusi pie skapja, iesaucās: — Ak tu laime! — Un izņēma tumši zilu krimplīna kleitu, izraibinātu baltām margrietiņām.
«Gandrīz kā no bildes un tikai trīs gadus nostāvējusi, ne reizi neuzvilkta,» viņa nopriecājās un tūliņ apvilka tikpat kā no jauna iegūto ģērbu.
Bet spogulis rādija kaut ko pavisam nepatīkamu. Vecmāmuļa vairākkārt gāja pie žurnāliem, pēc tam atkal grozījās spoguļa priekšā. «Jā. kleita pārāk īsa, neder tagadējai modei.»
Pēkšņi, par spīti savai sliktajai atmiņai, viņa atcerējās, ka skapja apakšējā atvilktnē ir paplata šīs kleitas drēbes strēmele.
Vecmāmuļa Vārna vienmēr, pērkot drēbi, noprasīja pārdevējai, cik viņai vajadzētu, un tad allažiņ lika nogriezt gabalu pa virsu.
«Ja pietrūkst, iznāk vēl dārgāk,» viņa tādās reizēs noteica.
Nu vairs nebija nekādas bēdas. «Žigli pie žagatas Zvadzinātājas, lai piešuj kleitai apakšā volānu. Būs vēl glaunākl»
Saprotams, ka viņa tur pļāpā, kamēr Zvadzinātāja šuj.
Vectēvs gaidīja ilgi, garlaikojoties pat iemiga. Viņu uzmodināja mikls nakts vēsums, kas, izlīdis cauri drēbēm, ložņāja pa muguru. Nodrebinā- jies vectcēvs brīnījās: «Kāpēc es nīkstu uz sliekšņa, bet negulu gultā?»
Padomājis atcerējās: «Diez kā tagad, vai vecmāmuļa Vārna arvien vēl nav pārnākusi? Jāpaskatās.»
Vectēvs apņēmīgi iegāja Vārnas dārzā. Nostājies pie lielās priedes, sataustīja virvē piesieto koka āmuru un sāka dūšīgi dauzīt pa stumbru.
Dauzīja, dauzīja, līdz piekusa, jau taisījās iet prom.
Tai mirklī logā iedegās gaisma un parādījās vecmāmuļa.
— Kas tur dauzās nakts vidū?
— Tas esmu es, — Kurmis atsaucās.
— Vai kaimiņam kaut kas steidzīgs, katlu gribi aizņemties, visi piedeguši? Nav kur naktslaunagu izvārīt? — dzēlīgi pajautāja vecmāmuļa, ne mazums viņa savā dārzā bija ostījusi vectēva Kurmja ēdiena piedegumu.
— Kad maksās tev un man pensiju? Nekādi tos datumus nevaru atcerēties. Jāgādā uz svētkiem jauns uzvalks.
— Pensija būs rīt. Naktī gan neviens uzvalku nepērk, — ne sevišķi laipni atteica vecmāmuļa un aizgāja no loga, tūliņ ari nodzisa gaisma.
— Tas labi, tad es varu mierīgi gulēt, paspēšu nopirkt, — apmierināti sacīja vectēvs Kurmis, bet vecmāmuļa bija jau saritinājusies zem segas un to nedzirdēja.
38. mazliet par stārķi Krišjāni
Daudzi apskauda «Meža Vēstneša» žurnālistu stārķi Krišjāni. Ne katram bija tik izdevusies dzīve. Darbā Krišjāni cienīja, un bija arī par ko, strādāja viņš daudz.
Mājās itin visas saimniecības rūpes uzņēmās stārķa gādīgā sieva Frīda^ Tā dzīvodams, Krišjānis par ikdienas sīkajām vajadzībām zināja tikpat daudz, cik kāpostgalviņa par zvaigznēm.
Kad stārķim Krišjānim pajautāja, kur var samaksāt teleiona tālsarunu rēķinu, viņš izbrīnījies noprasīja:
— Kā, vai tad par telefonu ir jāmaksā? '
Reiz kādā redakcijas apspriedē žurnāliste cielaviņa Eiženija ieteicās, ka gribētu uzrakstīt rakstu «Kur rodas sviests?».
Stārķis Krišjānis pārmetoši paskatījās uz cielaviņu un gudri aizrādīja:
— Par to gan nav ko rakstīt, visi taču zina, ka sviestu ņem no ledusskapja.
Tāda Krišjāņa doma pilnīgi saprotama — gadus desmit viņš pārtikas veikalu bija redzējis vienīgi no ārpuses, garāmejot —, kur nu viņam zināt, kā top sviests.
īsti labi Krišjānis pazina tikai ceļu līdz «Meža Vēstneša» redakcijai un ciematam «Vecozoli». Sestdienās, kā jau tas pienākas, Krišjānis gāja uz koncertu vai teātri, bet tos ceļus viņš lāgā neievēroja, tur viņu vadīja Frīda.
Pilnīgi no nepatikšanām Krišjānis tomēr nebija pasargāts. Abi viņa dēlēni, Drosmis un Visvaris, gan brīvi lasīja grāmatas franču valodā, bet citādi bija bērni kā jau bērni. Vecākiem par lielām šausmām, viņi, skali aurodami, spēlēja karu un aizvakar bija pat uzrāpušies uz skapja augšas. Bet tie tādi sīkumi vien ir.