Mikam tomēr nebija liela interese par pasauli. Viņš dzirdēja gan, bet
mīļā slinkuma dēl izlikās aizmidzis
Dažkārt sīkam gadījumam ir izšķīrēja nozīme. Tā iznāca ari šoreiz. Ja neatlidotu lielā muša, varbūt no Toma izdomājuma nekas neiznāktu. Mušai ienāca prātā uzlaisties Mikam tieši uz deguna. Viņa laikam nezināja patiesību: «Nezāģē zaru, uz kura sēdi!» Citādi nebūtu iekodusi kaķēnam degunā. Tādai nekauņai no pasaules jāpazūd. Miks sita ar ķepu no visa spēka, taču meistariski netrāpīja un muša, caurspīdīgos spārniņus izplētuši, aizlaidās.
Ar to Miks, kā parauts aiz ausim, pietrūkās sēdus.
— Mik, Miki Zini, ko es izgudroju? — Toms atkal iesāka.
Kaķēns izstaipījās, gari nožāvājās un noņurdēja:
— Būtu labāk, ja tu mazāk gudrotu.
— Labi, ja tu esi tāds, nekad nedabūsi zināt…
Toms gāja projām, bet tik lēni, ka to varēja uzskatīt par pasaules rekordu lēniešanā.
Miks aptvēra, ka patiešām varēja zaudēt ko svarīgu. ' — Pagaidi!!!
Toms sāka iet ātrāk.
Miks nolčca no sola un, kā valdziņā piesiets, sekoja Tomam.
— Tu nemaz jokus nesaproti, — Miks centās pielabināties.
Vāverēns Toms apsēdās zālē blakus margrietiņu dobei, netālu no vārtiņiem, turpat piemetās Miks.
— Vai tavs izgudrojums ir noslēpums? — kaķēns jautāja.
— Visi lieli izgudrojumi sākumā ir noslēpumi.
— Jādabū prom tas zvirbulis, citādi viņš noklausīsies. Zvirbuļi Ir lieli pļāpas.
Zvirbulim palūdza aiziet.
Vāverēns Toms stāstīja ilgi un aizrautīgi, reizēm palēkdamies.
Toms runāja, kaķēns klausījās. Miks brīžiem klausījās gan tikai ar vienu ausi un domāja: «Kā Toms var vienu un to pašu malt.» Bet Toms runāja un runāja.
Beidzot viss bija pateikts un mauriņā tikpat kā izsēdēts caurums, jo zālājiem nepatīk, ja vienā vietā sēž pārāk ilgi.
— Un tālāk? — Miks noprasīja. — Kā tas notiks?
— Jāreklamē.
— Kas tas ir — reklainēt?
Tas ir tā: ja tev nepatīk ozolzīļu kafija, es stāstu, cik tā ir ārkārtīgi garšīga, stāstu, stāstu, un tu beidzot esi pārliecināts, ka ozolzīļu kafija patiešām ir garšīga.
— Eet ja man garšo ozolzīļu kafija? Ko tad tu iestāstīsi?
— To pašu, lai tev vēl labāk garšotu.
— Bet es tev tc'kšu tā — man ozolzīļu kafija negaršo un negaršos. Cita lieta zivtiņas, reklamē, lūdzu, zivtiņas.
— Jā, dažreiz tā ir, — noteica Toms. — Tādēļ mums jābūt gudriem un jāreklamē pareizi.
— Labi, reklamēsim pareizi.
— Kā tu domā, kas visātrāk izplatās un kam visvairāk tic?
Miks, brītiņu pagudrojis, teica:
— Visātrāk izplatās noslēpumi, ja tie nonāk pareizās rokās.
Piekrītot Toms uzsita kaķēnam uz pleca.
— Ejam!
4. noslēpums nonāk pareizās rokās
Uz priedes trešā zara stingri stāvēja vecmāmuļas Vārnas mājiņa Sim lielajam kokam stumbrs pie zemes bija tumši pelēks, gandrīz vai melns un vienos grubuļos, jo augstāk, jo gludāks, un pakāpeniski mainījās ari krāsa — pie pirmā zara iesarkana, jo augstāk, jo košāka. Kad saule rietot priedi apspīdēja, likās, ka tā deg vienās liesmās. Vecmāmuļas Vārnas iesarkanā mājiņa saulrietā arī likās liesmu apņemta. Pavasari no mež malas pat atdrāzās sesks Eidis ar savu ugunsdzēsēju komandu, apskatījuši pukodamies aizbrauca atpakaļ. Vajag saprast, kas ir skaists dabas skats un kas ugunsgrēks.
Nokļūt pie vecmāmuļas Vārnas nebija tik vienkārši. Viņa ļoti baidījās no zagļiem. Kādreiz te ieklīda no Lielā Meža visādiem aparātiem apkrāvusies kinooperatore vālodze Vanda — it kā filmēt, it kā fotografēt,
10
bet īstenībā tikai pļāpāt. Viņa sastāstīja par zagļiem un laupītājiem tādus briesmu stāstus, ka bailīgākajiem pa naktīm klabēja zobi. Ar laiku tas pārgāja, jo zagli un laupītāji kā nerādījās, tā nerādījās.
Vienīgi vecmāmuļai Vārnai ja kas iesēžas galvā, tad uz ilgu laiku.
Lai zagli nevarētu iekļūt Vārnas mājiņā, kāpņu nebija. No priedes apakšējā zara nokarājās aukla, kuras galā piesiets koka āmurs. Kādreiz tas bija uzcītīgi dauzījis karbonādi, kaut ari ilggadīgajā darbā samērā stipri nodilis, tagad paaugstināts amatā.
Ja kāds vēlējās apciemot vecmāmuļu Vārnu, piesita ar āmuru pie stumbra. Izdzirdusi klauvējienu, vecmāmuļa pa logu palūkojās lejup, kas nāk, un nolaida virvju kāpnes. Daži tādu kustīgu kāpšanu nevarēja ne acu galā ieredzēt, piemēram, vectēvs Kurmis.
— Neiešu priekšlaicīgi galu meklēt, es bez Vārnas pavisam labi varu iztikt. Pats māku pankūkas izcept — un pat ar gaļu iekšā, — viņš teica.
Tuvākiem draugiem bija īpaši norunāts signāls, trīsreiz pēc kārtas divi īsi sitieni: tuk-tuk! tuk-tuk! tuk-tuk!
Tad vecmāmuļa Vārna tūliņ nolaida kāpnes.
Kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam tās bijušas nebijušas. žips! — priedē augšā.
Lai vecmāmuļa Vārna būtu laipnāka, Miks nežēloja no sava dārza divus pušķus margrietiņu.
Ar to «žips!» bija vienkārši. Bet tālāk? Tur viņi abi stāvēja vecmāmuļas durvju priekšā un stumdīja viens otru.
— Ej tu pirmaisl
!!
— Nē, ej tu!
Nez cik ilgi viņi tā mīditos ja izdzirdusi kņadu, durvis neparādītos pati saimniece.
Viņai pretī stiepās divi margrietiņu pušķi.
— Ak tie esat jūs? Nāciet iekšā.
Vecmāmuļa Vārna bija pieklājīga un izlikās, ka par atnestajiem ziediem ir milzīgā sajūsmā. Ielikusi puķes maigi violetā stikla vāzē, novietoja uz apaļā galda. Pēc tam izņēma no bufetes spilgti zilu rievotu stikla šķīvīti, pilnu ar brūniem auzu pārslu cepumiem.