Vecmāmuļa Vārna un āpsiene Grieta par stārķi Krišjāni sprieda tā:
— Tam stārķim Krišjānim gan iten nekā netrūkst, — sacīja vecmāmuļa Vārna.
— Ko nu netrūkst! Visa kā ir par daudz, viņa labuma pietiktu pieciem, — tā domāja āpsiene Grieta.
Vai viņām taisniba, diez vai stārķis Krišjānis pats varētu atbildēt.
Torit stārķis Krišjānis jau trešo stundu stāvēja savā kabinetā uz vienas kājas (tā viņš darīja vienmēr, kad nopietni domāja) un sacerēja ciemata «Vecozoli» peldbaseina atklāšanas svinībām runu. Viņa sieva Frīda reizēm klusi pavēra durvis un paskatījusies bažīgi nopūtās.
Beidzot Krišjānis iegāja ēdamistabā un atkrita atzveltnes krēslā. Bija pavisam piekusis. Pamēģiniet nostāvēt trīs stundas uz vienas kājas un turklāt vēl domāt.
Krišjānis joprojām bija sava sacerējuma varā. Jutās īpaši apmierināts, jo izdevās sadomāt divus jaunvārdus. Viens bija «āraurot». Teikumā tas skanēja tā: «Cik tas bija skaisti, kad jūsu ciematam lidoja pāri naglu āmurošanas skaņa.»
Un otrs vārds «tievēt» šādā teikumā: «Dažam labam gadu gaitā sakrājusies apgrūtinoša liekā svara nasta, un tādos gadījumos peldoties panākama tik nepieciešamā tievēšana.»
Padzēris rīta kafiju, stārķis Krišjānis steidzās uz viņējo mežmalu ievākt ziņas rakstam «Grīšļu pļava jāpārveido».
Krišjānis ilgi maldījās, kamēr beidzot ieraudzīja starp grīšļiem spīdam ūdens lāmas. Nekas skaistāks par to pasaulē nevarēja būt. Krišjānis skatījās un skatījās, savādi — tur tie vītoli viņā stūrī likās pazīstami kā veci labi draugi. Nu kā tad, te viņš vēl studenta gados kopā ar savu draugu 2ani stundām bija staigājis. Bet vecais vītols gan nogāzies un grāvis aizaudzis. Lai labāk visu pārredzētu, Krišjānis, aizmirsis, ka šorīt apāva nesen pirktās zamša kurpes, pagāja pāris soļu starp grīšļu ceriem. Stārķis Krišjānis te aizkavējās ilgāk, nekā bija paredzējis. Ejot atpakaļ, viņš vairākkārt pagriezās un atskatījās, kamēr bija saredzami grīšļu ceri.
Pārradies redakcijā, stārķis visu pēcpusdienu bija sapņains un izklaidīgs. Tādu viņu līdzstrādnieki neatcerējās redzējuši, tāpēc noraizējušies pa kaktiem čukstējās, ka Krišjānis laikam esot smagi pārpūlējies.
Naktī, kā jau vienmēr, stārķu ģimene gulēja. Frīda, mazliet šņākdama. . mierīgi elpoja, abi stārķēni, Drosmis un Visvaris, pa miegam smaidīja.
Krišjānis klusi uzrāvās sēdus, viņu neatstāja un neatstāja dienā ieelpotā pļavas smarža. Stārķis uzmanīgi piecēlās, paņēma drēbes un izzagās no istabas.
Pagalmā viņš, mudīgi apģērbies, uzlocīja bikses līdz ceļgaliem.
«Krišjānis ar kailām kājām, tas tik ir joks.» Mēness pārsteigumā ieplēta acis.
Stārķis izgāja no dārza, pacēlās spārnos un lidoja taisnā līnijā pāri meža stūrim uz grīšļu pļavu. Mēness tik tikko jaudāja izskriet līdzi.
Nolaidies, Krišjānis tūliņ iebrida lāmā, iegrima gandrīz līdz ceļiem.
Vēsais ūdens patikami apņēma kājas. Sākumā brida pabailīgi, bet drīz vien aprada un gāja pavisam droši. Cik te jauki! Asi smaržoja grīšļi, un mēness atspīdums laikam nekur nav tik skaists kā šeit. Sen, sen stārķis Krišjānis nebija tā pēc sirds patikas bradājis, un arī sen viņš nebija juties tik labi.
Pēdējos gados Krišjānis pat lidošanu neuzskatīja par sevis cienīgu. Ja kādreiz izņēmuma gadījumos pacēlās gaisā, tad nolidoja mazu gabalu, lēnām un nelielā augstumā. Nebija jau nekāds sīkais cīrulis, kas varēja augu dienu bezbēdīgi trallināt mākonim pie pašas auss.
Krustu šķērsu izstaigājis grīš)u pļavu, Krišjānis atgriezās mājās uz rīta pusi. Viņam izdevās ielīst gultā, neviena nepamanītam.
Mēness, palūrējis pa logu, redzēja, ka Krišjānis iemiegot smaidīja tāpat kā mazie stārķēni, un tad aizlīda aiz pelēka mākoņa nogulēties.
Pēcpusdienā Krišjānis uzvilka savu jaunāko kārtu — baltus svārkus, spoži melnas bikses. Balto kreklu krāšņoja rozā kaklasaite. Nu viņš bija tikpat elegants kā vienmēr, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka stārķis Krišjānis pagājušā naktī basām kājām bradājis pa jaunības atmiņu pļavu.
Frīda piesprauda Krišjāņa svārku atlokam rozā dālijas ziedu, noņēma no pleca tik sīku pūciņu, kādu varēja pamanīt tikai viņas gādīgās acis, nomutēja vīru un mierīgu prātu aizvadīja uz peldbaseina atklāšanas svinībām.
39. PELDBASEINA ATKLĀŠANA
Saulei šodien nebija ko darīt, ciemats «Vecozoli» un Lielais Mežs spīdēja paši. Mirdzums radās no vispārējās sajūsmas par peldbaseina atklāšanas svētkiem.
Kaķēns Miks, nevarēdams sagaidīt svinību sākumu, apskrēja vairākas mājas, prašņādams, cik pulkstenis, viņam likās, ka savējais iet pārāk lēni.
Vecmāmuļa Vārna neparko nevarēja atrauties no loga — kā var neskatīties, ja vienmēr uz ceļa kāds redzams.
Vispirms peldbaseina virzienā aizso]oja seska Eida ugunsdzēsēju brigāde. Necik ilgi, sviedrus slaucīdama, parādījās kinooperatore vālodze Vanda, apkrāvusies visādiem aparātiem. Kādu brītiņu neviena nebija, tad pa vārtiņiem ienāca žurnāliste cielaviņa Eiženija, asti šūpodama, slaidajām kājām zemei viegli pieskaroties, aizsteidzās tai pašā virzienā, kur citi.
Nostāvējusi vēl minūtes desmit, vecmāmuļa atjēdzās, ka jāpasteidzas pārģērbties, ja negribēja nokavēt.