Todien katrā ciemata mājā spogulis dabūja pamatīgi nostrādāties. Svētkus visi gribēja satikt uzposušies.
— Visvairāk jāgreznojas tiem, kuriem pamazāk savas vērtības, man ārējs krāšņums nav vajadzīgs, — sacīja vectēvs Kurmis, trešo reizi pār- siedams kaklasaiti; nekādi neiznāca pareizais mezgls. Beidzot arī vectēvs bija ticis tik tālu, ka varēja rādīties uz galvenās ielas.
Tieši četrpadsmitos nulle nulle, ugunsdzēsēju sesku pūtēju orķestra marša skaņām tricinot gaisu, ciemata «Vecozoli» iemītnieki apsēdās peldbaseina priekšā pirmajās solu rindās. Kā zilgans spogulis baseinā zalgoja ūdens.
Jau labi sen paklīda baumas, ka vālodzei būšot krāsu filmas lente, tāpēc viens otrs bija ģērbies varen spilgti.
Filmēja vectēvu Kurmi. Viņš tam nepiegrieza nekādu vērību, sēdēja nekustēdamies un domāja: «Nekas pasaulē nevar būt briesmīgāks par jaunu, neievalkātu uzvalku — kā dzelzs bruņas. Ne tu vari galvu pagrozīt, ne ķepas pacelt. Un bikses! Iegludinātas kā naža asmens, maizi varētu nogriezt. Vai ar tādām var godīgi apsēsties?»
Ezītis Ādamiņš slaucīja brilles rūtainā mutautā. Ezīte Saulcerīte, ieraudzījusi, ka Vandas filmaparāts vērsts pret viņu, skatījās svinīgi.
Vilku sunim Marsam filmēšana diez ko nepatika, viņš neapmierināti norūca: — Hm-mm.
Lapsa Džons, kā jau māksliniekam pienākas, dziļdomīgi vērās debesis, bet lapsiņa Iveta skaisti smaidīja — kā īsta kinoaktrise.
Bezdelīga Čiuvita un viņas vīrs Viviāns, pa ārzemēm braukādami, daudz ko redzējuši un pie visa kā pieraduši, (ilmaparāta priekšā jutās kā savās mājās.
Tam solam, kur sēdēja mazā bezdelīdziņa Vivita, kaķēns Miks, vāverēns Toms un āpsēns Ināriņš, kinooperatore Vanda ātri paslīdēja garām
Neko ilgi neapstājās arī pie āpšiem Grietas un Rūda, kaut gan Grieta bija mainījusi krāsu — uzvilkusi gaiši zilu kleitu. Viņa teica, esot apnicis mūžīgi pelēkais, to gan nevienam neatzinās, ka beidzot viņai apnikusi viena otra pašas īpašība.
Vālodze Vanda pagāja uz priekšu — tuvāk vecmāmuļai Vārnai. Sānis skatīdamās, vecmāmuļa nodomāja: «Vandu gan nevajadzēja laist mūsu svētkos, atkal izplatīs kādas nelabas baumas. Toreiz pat man viņas dē| iznāca tik nesmuki ar kaklarotu.»
Bija atbraukusi arī bruņurupuciene Amālija. Viņa, juzdamās kā galvenā viešņa, apsēdās pirmajā rindā.
— Berta, tu pasaki, kad mani filmēs, lai paspēju laikus pagriezt profilu — tā es izskatos vislabāk, — Amālija nobrīdināja ķirzaciņu.
Ķirzaciņa Berta divas naktis nebija gulējusi, steidzās pabeigt notamborēt svinībām paredzēto dzelteno kleitu. Viņa domāja, ka, tā tērpusies krāsainajā filmā izskatīsies sevišķi labi»
Tikko pavērsusi filmaparātu pret Bertu, vālodze izdzirda kādu iesaucamies:
— Ievērojamais žurnālists stārķis Krišjānis nākl
Vanda, pat neiesākusi Bertu filmēt, tūliņ paskrēja pāris soju uz priekšu un ietvēra kadrā stārķi Krišjāni, kurš, aplausu pavadīts, cēli nosēdās blakus vectēvam Kurmim.
Vardulēns Varis šai laikā pārbaudīja aizsprostus, viņu pagājušajā nedēlā vienbalsīgi Ievēlēja par ūdens līmeņa regulētāju.
Soli bija aizņemti, sanākuši turpat vai visi Lielā Meža iemitnieki. Pēdēja rindā sēdēja briedis Staltradzis. vilks Pelēcis, lūsēni Ciks un Niks un zaķēns Jēkabiņš ar saviem brāļiem un māsīcām.
Pirmais runāja vectēvs Kurmis:
— Godīgi sakot, mēs paši īsti nezinām, kurš iedomājās peldbaseina būvēšanu. Bet tas nemaz nav tik svarīgi, galvenais ir padarītais darbs. (Sai brīdi Toms un Miks lepni saskatījās.) Visskaistākais, ko esam ieguvuši. ir kopīgā darbā izaugusi ciemata «Vecozoli» un Lielā Meža ciešā draudzība. Vairāk man nav ko teikt. Lai dzīvo draudzība un peldbaseinsl
Vectēvs noslaucīja sviedrus. Visi aplaudēja.
Pa vectēva Kurmja runas laiku vālodze filmēja Lielā Meža iemītniekus, vairāk uzmanības veltot briedim Staltradzim, seska Eida ugunsdzēsēju komandai un vilkam Pelēcim.
Žurnāliste cielaviņa Eiženija brīžiem kaut ko pierakstīja piezīmju grāmatiņā.
Kad aplausi pierima, vectēvs Kurmis teica:
— Dosim vārdu mūsu gaidītajam ciemiņam stārķim Krišjānim.
Kājas augsti celdams un kaklu klanīdams, Krišjānis panāca tuvāk
peldbaseinam, nostājās tādā vietā, lai visi viņu varētu redzēt. Nokrekšķinājies atlocīja aprakstītas lapas un iesāka:
— Cienījamie svētku viesi… — balss gandrīz neskanēja, viņš pats tikko sadzirdēja. Nokrekšķinājās vēlreiz, rijot siekalas, iesāpējās kakls. Runājot tālāk, balss nekļuva un nekļuva skaļāka. Krišjānim pārskrēja karsts vilnis pār muguru. Tā jau varēja domāt — pagājušās nakts bradā- šana kailām kājām pa aukstu ūdeni citādi nevarēja beigties kā ar kakla aizsmakumu. Stārķis tomēr turpināja līdz galam iepriekš rūpīgi sacerēto runu.
Svētku dalībnieki bija pieklājīgi un sēdēja loti klusi, dažs cenzdamies kaut ko saklausīt, cits domādams savu domu.
Kurmim sāka spiest apkaklīte, pavērojis, ka neviens uz viņu neskatās, vectēvs pavilka vaļīgāk kaklasaites mezglu un attaisīja krekla augšējo podziņu.
Stārķis Krišjānis, beidzis runāt jeb, pareizāki sakot, plātīt knābi, paklanījās. Visi saprata, ka jāapplaudē. Ķirzaciņa Berta plaukšķināja sevišķi aizrautīgi.
Ne uz vienu nepaskatījies, Krišjānis apsēdās. Klusībā viņš nodomāja: «Labi gan, ka Frida neredzēja, kā man tagad gadījās.»
Vectēvs Kurmis paziņoja:
— Piecpadsmit minūtes starpbrīdis, pēc tam peldēšanas sacīkstes.
Vecmāmuļa Vārna, pienākusi pie Bertas, bēdīgi sacīja: