— Redz, kā iet, līdz šim es bez brillēm lāgā neredzēju, bet nu pēkšņi pavisam slikti dzirdu. Es tak nevienu vārdu nesaklausīju, ko Krišjānis teica.
— Es arī ne. Viņam kakls aizsmacis, — Berta nomierināja vecmāmuļu.
— Bet kāpēc tu palēkdamās applaudēji? — Vecmāmuļa Vārna paraustīja plecus.
— Par to vien, ka stārķis Krišjānis vispār runā, ir jāaplaudē, pilnīgi vienalga, ko viņš pasaka.
Vecmāmuļa Vārna gribēja vēl ko jautāt, bet ķirzaciņai Bertai blakus nostājās bezdelīga Ciuvita un sacīja:
— Gluži neticami, ka peldbaseins jau gatavs. Kur mums bija celtniecības grūtības?
Ierunājās arī zinātnieks ezītis Adamiņš:
— No zinātniskā viedokļa skatoties, grūtības galvenokārt rodas tad, ja paši kavē darbu, bet mēs taču cits citam palīdzējām.
Starpbrīdis beidzās.
Sesks Eidis ar taures pūtienu paziņoja svinību otrās daļas sākumu.
Vectēvs Kurmis iznāca priekšā.
— Par godu peldbaseina atklāšanas svinībām notiks peldēšanas sacīkstes. Piedalās labākie jaunākās vecuma grupas peldētāji.
Pie baseina mūzikas pavadibā piesoloja vardulēns Varis, vāverēns Toms un septiņi pīles Klementīnes pīlēni, visi vienādās zilibaltsvītrainās peldbiksēs. Katrs nostājās uz peldbaseina malas, jau vakar norādītajā vietā.
Vilku suns Marss, pacēlis gaisā ķepu, ar starta pistoli izšāva.
Sacīkšu dalībnieki reizē metās ūdenī. Šļakatas nošķīda uz visām pusēm, aprasinot tuvākos sēdētājus.
— Vai nevarētu solīdāk. — Bruņurupuciene Amālija nopurināja ūdens lāses no jaunās spilgti rozā kleitas.
Uzmundrinādami savus mīluļus, skatītāji centās cits citu pārkliegt. Sacēlās milzīgs troksnis. Baltie mākoņi, kas ziņkārīgi lūkojās no debess pamales, neizturēja un pabēga tālāk.
Kaķēnam Mikam bija vissarežģītāk. Priekšgalā izvirzījās abi viņa draugi — vardulēns Varis un vāverēns Toms. Kaķēnam nekas cits neatlika
kā būt vecmodīgam un darīt tāpat, kā daudzi rīkotos līdzīgā gadījumā Viņš lēkādams klaigāja:
— Tom, turies! Vari, nepadodies! Tom, turies! Vari, nepadodies!
Vāverēns Toms un vardulēns Varis peldēja viens otram blakus, gabaliņu aiz viņiem turējās pīlēns Plarkšītis.
Pīle Klementīne uztraukumā pievēra acis.
— Es jaunībā biju varens peldētājs… — vectēvs Kurmis, pieliecies tuvāk stārķim Krišjānim, stāstīja. Stārķis tikai klanīja galvu, parunāt jau neko nevarēja.
Peldētāji sasniedza baseina pretējo malu un griezās atpakaļ. Visu laiku Varis un Toms peldēja blakus, pēdējā pusmetrā Varis ar straujiem vēzieniem izrāvās uz priekšu un uzvarēja. Trešais piepeldēja Plarkšītis, izkāpis malā, nopurinājās un teica:
— Es arī varēju būt pirmais, tikai negribēju.
Uzvarētāji nostājās uz īpašiem paaugstinājumiem.
Vectēvs Kurmis pasniedza godalgas — dažāda lieluma šokolādes medaļas. Vislielāko, saprotams, pirmās vietas ieguvējam. Atkal kokus un krūmus drebināja pērkonīgs maršs. Bezdelīdziņa Vivita pasniedza uzvarētājiem puķes.
Sākās trešā dala: rotaļas, dziesmas un dejas. Priecīgu saucienu ap sveikta, ar autoveikalu «Saldējums» piebrauca lapsiņas Ivetas māsīca Lolita. Tūliņ viņu ielenca pircēji.
Dejoja visi, pat vectēvs Kurmis un vecmāmuļa Vārna lēca polku.
Mūzika un dziesmas skanēja līdz melnai tumsai.
40. UZ REDZĒŠANOS NĀKAMAJĀ VASARĀ!
Peldēšanās prieki pamazām tuvojās beigām. Arvien biežāk ciematā viesojās lietus. Tad, ejot pa galveno ceļu, bija jāmeklē sausākas vieta* Arvien biežāk vējam patika iegriezties ziemelī. Vakaros satumsa agrāk, un naktis sabiezēja melna tumsa. Laiks neskopojās ar vēsumu, tāpēc jo patīkamākas un jaukākas bija dienas, kad saule bagātīgi izdalīja gaišumu un siltumu.
Ciematu «Vecozoli» gatavojās atstāt tie, kam priekšā tāls ceļš uz dienvidiem. Daži paklusām domāja par ziemas miegu un laikus apskatījās tepat tuvumā pēc piemērotākas vietas.
Vienā no retajiem saulainajiem rītiem kaķēns Miks būtu vēl gulējis, bet saules stari viņam nelika mieru. Ienākuši pa vaļējo logu Istabā, tekāja kaķēnam pa pieri, līda acīs. degunā un mutē. Pavēris plakstus, Miks noņurdēja:
— Kā lai guļ, ja saule spid tieši mutē.
Viņš piecēlās, pamatīgi izstaipījās, novāca gultas drēbes — un tūliņ ārā pie ūdens sūkņa. Tikko Miks nomazgājās, miegainība uzreiz aizbēga prom — viņa loti baidās no auksta ūdens.
Nu varēja pirms brokastīm mazliet pastaigāties dārzā. Paspēris pāris solu, Miks ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam uz vietas apstāties, sētmalē pa nakti bija uzziedējis krāšņs koks lieliem gaišsarkaniem ziediem. Kaķēns pārsteigumā iesaucās:
— Saka, ka brīnumi notiekot tikai pasakās. Tūliņ jāpasauc Toms.
Miks piegāja kokam tuvāk, brītiņu paskatījies, sāka stostīties:
— Tas taču… tas taču… visparastākais pīlādzis. Bet kā es līdz šim neredzēju, ka ogas jau gatavas?
Pievīlies kaķēns Miks iegāja istabā. Vispirms pāršķīra kalendārā šīsdienas datumu; izlasījis, kas tur pierakstīts, izgāja atkal dārzā. Apsēdās uz soliņa ielas pusē un domīgi skatījās uz ciema bibliotēkas pusi. Nemaz nemanīja, ka atnāca vāverēns Toms un piemetās viņam blakus.
— Labrīt, Mik, ko tu domā? — noprasīja Toms, tik domīgu kaķēnu viņš šovasar nebija redzējis.
Miks satrūkās, bet, ieraudzījis vāverēnu, mierīgi atbildēja:
— Jocīgais, domāju, ka šodien ir sestdiena.
— Kas tur ko gudrot, katru nedēju ir viena sestdiena.