Uz galda, uz kumodes un palodzes — visur vizēja krāsaini stikla trauciņi. Vecmāmuļa Vārna gadiem sacentās ar žagatu Žvadzinātāju stikla trauku vākšanā.
— Jums droši vien garšo auzu pārslu cepumi? — vecmāmuļa vaicāja.
Miks gribēja sacīt: «Paldies, šoreiz nevēlamies,» — taču Toms pasteidzās pirmais:
— Mikam ļoti garšo.
īsā laikā Toms bija apēdis lielāko daļu cepumu, kamēr Miks zelēja vienu un to pašu. Viņš ar izbrīnu skatījās uz Tomu un domāja: «Kā tādi «salmi» var garšot? Būtu uzcienājusi vismaz ar pienu…»
Vecmāmuļa Vārna lāva ciemiņiem ieturēties un ziņkārīgi gaidija. Ne tāpēc šie draiskuli nākuši, lai atnestu margrietiņas, Mikam pašam to nemaz nav daudz.
Kavēdama laiku, vecmāmuļa atsāka lāpīt zeķi, ko lāpīja jau otro nedēļu, bet tālāk par puspapēdi nebija tikusi.
Toms nodomāja, ka pieklājības likumi neatļauj visu apēst, tādēļ, pagriezis muguru cepumu šķīvītim, ierunājās:
— Šodien skaists laiks.
— Jā, jā, tikai no rīta tā kā pērkons ducināja, — Miks piebilda.
Pailgs klusuma bridis.
— Ko ciemiņi labu pastāstīs? — pavaicāja vecmāmuļa. Viņai ātrāk gribējās zināt nāciena īsto iemeslu.
Toms piegāja pie loga un paskatījās.
— Laikam neviena nav, kas varētu noklausīties.
Tas vecmāmuļai Vārnai bija kā adatas dūriens, viņa gandrīz vai palēcās.
— Kaut kas slepens? Nav, neviena nav. Varat stāstīt droši.
Visi trīs sabāza galvas kopā, Toms pusčukstus izklāstija vecmāmuļai Vārnai lielo izgudrojumu.
Atvadoties Toms vēlreiz piekodināja:
— Tikai nevienam ne vārda … nevienam pašam.
— Neraizējies. Pie manis jaunā ziņa būs tikpat droša kā nauda bankā, — apgalvoja vecmāmuļa.
5. PIE APVĀRŠŅA paradas vardulĒns VARIS
Vāverēns Toms un kaķēns Miks, atgriezušies no vecmāmuļas Vārnas, sēdēja uz soliņa Mika mājas priekšā un pacietīgi gaidīja, bija pārskatāma gandrīz visa ciemata iela (par ielu sauca grantēto ceļu, kas stiepās cauri ciematam). Pa vieniem otriem vārtiem gāja iekšā un ārā.
Abi gaidītāji pamanīja tuvojamies puķu dārziņu, kurā ziedēja sarkana magone, dzeltena saulespuķe, gaiši zils neaizmirstulīšu pušķis un oranžas kreses.
— Re, Varis! — iesaucās Miks.
Tas patiešām bija vardulēna Vara lielais puķainais saulessargs. Ja ir Vara saulessargs, jābūt arī pašam vardulēnam. Un vislielākajā pusdienas karstumā!
Pāris strauju lēcienu — un vardulēns Varis apstājās abu sēdētāju priekšā.
Salocījis saulessargu, viņš aizelsies teica:
— Vai jūs to jau zināt?
— Ko tad? — Toms jautāja.
— Drīz būs pavisam cita dzīve! Nebūs jādomā, kā neizcepties šādā karstumā.
— Kaut kas jauns? — Miks tēloja nezinātāju.
— Traki jaunumi! Ciematā būvēs peldbaseinu! Paliek par karstu: plunkš! — baseinā iekšā!
Miks ar Tomu saskatījās un apmierināti pasmaidīja. Noslēpums bija nonācis īstajās rokās. Vecmāmuja Vārna mācēja zibenīgi ātri jebkuru noslēpumu padarīt visiem zināmu, pat žagata Žvadzinātāja nevarēja šajā ziņā ar viņu sacensties.
6. VAR BūT VĒL KAS SVARĪGĀKS PAR APAĻO ZIBENI
Apaļais zibens iespēra mežmalas lielajā vītolā. No vecuma vītols bija pāršķēlies it kā divās dalās, ar lielu dobumu vidū. Apaļais zibens pa vienu pusi ieskrējis vītolā un pa otru atkal ārā, koks tikai drusku apsvilis Toties zaķēns Jēkabiņš, kas tai brīdī bijis tuvumā, tik briesmīgi pārbijies ka skrējis, skrējis un skrējis… galu galā nekur tomēr neaizskrējis.
Vasarā zibens lr parasta lieta. Bet apaļais? Citā reizē visi ciematā būti runājuši nedēļām ilgi. Bet tagad?
Apaļais zibens? Ak tāl Jā, jā! Bet vai zināt ko sevišķu? Ciemats būvē peldbaseinu!
Ciemats būvēs peldbaseinu!
Tas bija daudz svarīgāk par apaļo zibeni.
Pat zaķēns Jēkabiņš, kas no bailēm laikam bija apjoņojis pasaulei apkārt, pie trešā skrējiena cauri ciematam nobremzēja un sāka ausīties; — Kas tas par peldbaseinu?
7. vectēvam kurmim nav miera
Vectēvs Kurmis, vilkdams lāpstu pa zemi, apstaigāja dārzu. Meklēja to stūri, no kurienes šodien sākt rakšanu.
Viņam loti patika rakt, tad varēja kaut ko apgriezt ar kājām uz augšu kaut vai tikai velēnu. Tālab viņš rakņājās, kur vajadzīgs un kur nevajadzīgs. Tā vectēvs bija izcilājis visu garo gladiolu dobi un pēc tam pats brīnījās, kādēļ tās nokalst.
Skaļš «Labrīt!» pārlēca pāri sētai un ieskrēja dārzā.
— Labrit, labrīt! — vectēvs Kurmis atņurdēja un pa briļļu augšējo malu noskatīja, kurš ir labrītnieks.
Jā, tas bija kaķēns Miks, kas naski soļoja uz upes pusi. Uz viena pleca kaķēnam zaļi krāsots makšķeres kāts, uz otra brūna somiņa.
Ka Miks katru rītu sešos iet makšķerēt, to zināja viss ciemats, tātad pulkstenim jābūt seši. Bet vectēvs šodien izgāja no istabas pusseptiņos.
Kurmis izņēma no vestes kabatas garā sudraba važiņā piestiprinātu lielu plakanu pulksteni. Piespieda. Knakšl — vāciņš atvērās. Tieši pusseptiņi.
«Kas te notiek? Burvestība, vai? Miks iet makšķerēt, tātad seši, bet pulkstenis rāda pusseptiņi. Pulkstenis ir tik vecs un godīgs, ka nekad nemānās.»
Lai šo dīvainību labāk izprastu, vectēvs Kurmis apsēdās uz sola. Tikai tagad viņš pamanīja, ka sekunžu rādītāji negriežas. Paklausījās. Netikš! Tas ir briesmīgi! Drīzāk pasaule var apstāties, ne vectēva pulkstenis! Kurmis kļuva bēdīgs. Pēkšņi atcerējies pasmaidīja: «Ak šī vecmāmuļa Vārna! Viņa ar savām pļāpām mani vakar iztraucēja tai brīdī, kad gribēju pulksteni uzvilkt.»