Knakš! — atlēca apakšējais vāciņš. Vectēvs Kurmis ar īpašu atslēdziņu uzvilka pulksteni. Pielika pie auss. Tikš!
Pasaule atkal iegriezusies pareizās sliedēs.
Šorīt vectēvs Kurmis sāka rakšanas darbus pie ķiršiem. Raka, raka neatliecies. Vienā mirklī lāpsta apstājās pusceļā. «Mugura svilst, citādi nevar būt — saule atnākusi virs ozoliem, no turienes viņa sāk vislielāko karsēšanu.»
Vectēvs izstiepās taisni un paskatījās debesīs. «Kā tad!»
Iedūra lāpstu zemē.
— Darbs ir darbs, bet pārmērīgs darbs nav nekāds labais darbs, un ar tādu darbu nekādus kalnus gāzt nevar. Tāds darbs ir jāpārtrauc un jānomaina ar darbīgu atpūtu, — vectēvs Kurmis pasācis reizēm savas domas izteikt skaļi. Šāds paradums ir daudziem veciem vientuļiem kurmjiem.
Lēnā gaitā vectēvs gāja uz istabu. Bridi viņa platā mugura nozuda aiz durvīm, tad viņš parādījās atkal, nolika uz lieveņa glāzi un lielu stikla krūzi — pilnu ar skābētām bērzsulām, kurās grūstīdamās peldēja rozīnes. Skatoties uz rozīnēm, vectēvam Kurmim uznāca prātošanas brīdis:
— Kādēļ rozīnes vēl skraida, ja es krūzi esmu nolicis uz galda ud vairs nekustinu? Varbūt tādēļ, ka zeme griežas?
Domīgi vectēvs pielēja glāzi pilnu līdz malām un, lēni garšodams izdzēra.
Ir dienas, kad gribas tikai prātot un prātot. Šodien tieši bija tāda diena.
Vectēvs atkal lūkojās dejojošās rozīnēs un sacīja:
— Ja ir tik labs dzēriens kā manējais, droši vien nebūs ilgi jāgaida, līdz ieradīsies ciemiņš, kurš gribēs to nogaršot.
Tā izrādījās balta patiesība.
Otrreiz glāzi nemaz nepaspēja pieliet, kad lieveņa priekšā parādījās Ivetas vīrs.
Viss ciemats tā vien sauca: Ivetas vīrs, Ivetas vīrs, it kā viņam sava vārda nebūtu. Bet viņam bija pat divi, vispirms ļoti labs vārds, kāds jau lapsam pienākas. Pēc visiem papīriem viņš saucās Jēkabs. Kas vārdam vainas? Bet nē! Lapsiņai Ivetai par prastu. Jēkabs ir mākslinieks, un viņam vajagot skaistāka vārda. Iveta lika visiem godāt savu vīru par Džonu.
Kādēļ Džons labāks par Jēkabu, neviens nesaprata un tāpēc sauca Jēkabu par Ivetas vīru.
— Labrīt! — mākslinieks sacīja un, noņēmis zilo bereti, uzlika kāju uz sliekšņa. Viņa skats, apskrējis lieveni, apstājās pie stikla krūzes.
— A-ā! Mākslinieks! Nāc vien iekšā, nāc- Apsēdies un pasaki — kādēļ rozīnes dejo, ja es krūzi nemaz neaiztieku?
Džons apsēdās.
— Bet rozīnes nemaz nedejo. Guļ kā aizmigušas.
Vectēvs paskatījās uzmanīgi.
— Patiešām… tas tā… — Vectēvam Kurmim nepatika, ka svarīgā filozofiskā doma uzreiz apsīkusi.
Vectēvs iznesa no istabas otru glāzi un pielējis sniedza ciemiņam.
— Ko labu teiksi? Bez vajadzības tak nenāci. Palienēt naudu gan nevarēšu, tukšs līdz pēdējai kapeikai. Krāsaino televizoru nopirku.
— Runa nebūs ne par naudu, ne lienēšanu, bet par ciemata peldbaseinu.
Vectēvam Kurmim likās, ka viņš pārklausījies.
— Kādu peldbaseinu?
— To jūs labi esat izdomājisl
— Ko esmu labi izdomājis?
— Nu to kolosālo būvi — peldbaseinu ar atpūtas stūrīti un ģērbtuvi.
— Peldbaseins? Atpūtas stūrītis? — Vectēvs kļuva īgns, mākslinieks idikam grib viņu izjokot.
— Es jums saku, nav vajadzīgs to turēt noslēpumā, laikam gribējāt sasaukt sapulci, svinīgi paziņot. Bet mēs tāpat zinām. Vecmāmuļa Vārna visus apskrējusi. Visi piekrīt. Visi saka: «Vai mēs neteicām, ka Kurmi vajag ievēlēt par ciemata priekšnieku?»
Vectēvs Kurmis bija nesaprašanā. Kā redzams, Ivetas vīrs niekus nemelš. Ciemats sacelts kājās. Peldbaseins! Un tad viņš atminējās, ka vecmāmuļa Vārna vakar kaut ko mēļoja par peldbaseinu. Pateikt, ka tās baumas? Bet kur paliek: «Vai mēs neteicām, ka Kurmis jāvēl par priekšnieku?…» (Vectēvs gan mūžīgi sacīja, ka nepatīkot uzslavas, pats zinot, kas viņš ir un ko viņš var.) Bet tomēr…
Pailgs klusuma brīdis.
— Es gribu pie laika pateikt, lai celtniecībā paredz īstus mākslas darbus, — mākslinieks lapsa Džons ierunājās pirmais.
Vectēvam Kurmim sāka likties, ka gadiem domājis par peldbaseina celšanu.
— Uzdošu tavus gleznojumus izlikt redzamākā vietā. Ej un saki, lai visi sakopo spēkus lielajam kopējam darbam. Visi par vienu un viens par visiem!
Jūsmīgā runa būtu turpinājusies ilgi, ja pēkšņi ciemata klusumu nepārtrauktu taures skaņas:
— Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!
Izdzirdīs taurējienu, Džons uzmeta kūkumu un sarāvās.
— Ej vien, ej, — vectēvs pasmīnēja un piebilda, — kārtībai jābūt.
Lapsiņas Ivetas kārtība bija tāda. Viņa vienmēr sekoja, cik ilgi Džons
paliek ārpus mājas. Līdzko atvēlētais laiks pagāja, Iveta, paņēmusi tauri, nostājās uz īpaša bluķa dārza vidū un nopūta mājās atgriešanās signālu: «Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!»
. Nebija tāda gadījuma, kad Džons nepaklausītu šim saucienam. Arī šoreiz viņš paķēra zilo bereti, pametis uz galda pusizdzerto glāzi, paguva tikai pateikt:
— Līdz nākošai reizei…
Dārza vārtiņi aiz Džona muguras nepabeidza aizvēršanās čīkstēšanu, kad bija jāsāk atvēršanās čīkstēšana. Ienāca zinātnes darbinieks ezītis Ādamiņš.
Cienīgi viņš pārkāpa slieksni un, ieņēmis svinīgu stāju, teica:
— Zinātnisks sveiciens ciemata priekšniekam!
— Sveiks, sveiks! — vectēvs atņēma un vēlreiz atnesa tīru glāzi,
Ezītis Adamiņš apsēdās, noņēma brilles, saulē pazibsnīdams zelta ietvariem, rūpīgi noslaucīja to stiklus rūtainā mutautā, paskatījies pret gaismu, atkal tās uzlika uz deguna.