— Es, priekšniek, atnācu parunāt no zinātniskā viedokļa par peld…
Nu vairs vectēvu Kurmi nevarēja pārsteigt. Viņš pārtrauca zinātnieka
runu:
— Jau gribēju tev sūtīt uzaicinājumu. Lielā ideja par ciemata peldbaseina būvi ir patiešām jāapspriež no zinātniskā viedokļa.
— Peldēšanās veselībai ir ļoti vajadzīga, tas ir sen no zinātniskā viedokļa pierādīts. Bet Gauja pie mums ir pārāk strauja, viens otrs nedrīkst pat tuvumā rādīties. Vai atceraties, ka pagājušā nedēļā lapsiņu Ivetu gandrīz ierāva atvarā?
Tā spriežot, viņi iztukšoja otru stikla krūzi.
Kad zinātniskā saruna par peldbaseina celtniecību bija izrunāta, Āda- miņš ieprasījās:
— Kur Ivetas vīrs aizskrēja? Varējām arī viņu iesaistīt mūsu pārrunās, bez sava mākslinieka tikpat neiztiksim.
— Vai tu nedzirdēji: Tra-ta-tā! Tra-ta-tā!
— Dzirdēju jau, dzirdēju… Man tomēr liekas, ka lapsiņa Iveta Džonu tur kā stangās. Es tā nevarētu — tra-ta-tā — un tūliņ skriet. Viss ir jāapskata no zinātniskā viedokļa…
Ezītis Adamiņš vēl nepaspēja savu apceri par Džona grūto dzīvi nobeigt, kad uz ceļa iepretī vectēva Kurmja lievenim nostājās ezīša Ada- miņa sieva Saulcerīte un stingrā balsi noprasīja:
— Vai man trīs reizes būs jāsilda piens brokastīm?l
Adamiņš kaunīgi paskatījās uz ciemata priekšnieku un paklusi murmināja:
— Man nav tā kā Džonam, es eju, cik ilgi gribu… bet… es pats noteicu… uzkarsēts piens ir veselīgāks, no zinātniskā viedokļa tas ir pierādīts.
Ezītis Adamiņš aizgāja.
Vectēvs Kurmis, palicis viens, smagi nopūtās: «Tas peldbaseins mani nobeigs, vairs nebūs miera ne dienu, ne nakti. Kas mani spieda uzsākt šo jezgu? Vai es pats? Es pats gan, kas cits? Tomēr man gribētos zināt, vai vēl kādam ienāca prātā doma par peldbaseinu?»
8. ierodas ari grieta
Vectēvs Kurmis joprojām sēdēja lievenī pie galda, dārzā Ienāca 8p- siene Grieta, kā vienmēr, ģērbusies pelēkā kleitā. Pagrozījusies, apskatījusies te uz vienu, te uz otru pusi, pienāca pie lieveņa un sacīja:
— Kas jums nekait, viss aug griezdamies, visās malās puķes zied, apkopts, tā jau var dzīvot, man gan tikai nātres un dadži.
Kurmis grasījās teikt:
«Lai kaut kas augtu, vispirms ir jāiestāda,» — bet viņš pie vārda netika.
Grieta, ievilkusi elpu, runāja tālāk: — Es dzirdēju, ka rakšot kaut kādu dīķi. Kas raks? Kas strādās?
Vectēvs, gribēdams atbildēt, jau pavēra muti, Grieta pat nedomāja klausīties.
— Neceriet, ka es savam Ināriņam ļaušu smagā darbā staipīties. Un mans virs Rūdis tikpat kā nekad nav mājās, atradis darbu — meža strādnieks. Ja nu viņš pa mežu dzīvo, es ar neiešu viena pati dārzā plēsties… — Grieta runāja un runāja.
Vectēvs Kurmis vairs nemēģināja kaut ko iebilst, galu galā viņš nebija sausumā izmesta zivs, lai tukši plātītu muti. Un arī nemaz neklausījās, ko Grieta stāstīja, bet lietderīgi izmantoja to laiku, kamēr burbuļoja āpsienes runas plūdi.
Viņš izdomāja, ka vislabākā vieta peldbaseinam būtu pretī ķirzaciņas Bertas dārzam, tur, kur tek strautiņš. Un viņam vēl ienāca prātā, ka kokmateriālus varēs dabūt no mežziņa Dzeņa. Mežā esot viens otrs vēja nogāzts koks. Cementu gan vajadzēs pirkt Lielajā veikalā.
Turpat vai stundu tā mierīgi sēžot un skatoties Grietas pelēkajā kleitā, vectēvam sāka mesties pelēks gar acīm, un viņš izmisīgi domāja: «Kaut uznāktu saules aptumsums vai vismaz briesmīgs pērkona negaiss, tas varbūt aizbaidītu Grietu uz mājām.»
Glābiņš beidzot nāca, atskrēja āpsienes dēlēns Ināriņš.
— Mamm, es gribu jāņogu sulu. — Apsēns paraustīja Grietu aiz piedurknes un diedza atpakaļ uz vārtu pusi.
Grieta teciņus sekoja Ināriņam.
Atviegloti nopūties, vectēvs acīm pavadīja aizejošo Grietu, bet, ieraudzījis pa ceļu ejam ķirzaciņu Bertu, satrūkās.
— Televizorā esot rādīta filma «Nekad nav miera», žēl, toreiz nenoskatījos, tā laikam bija par mani, — vectēvs pie sevis noteica. — gan jau Bertai arī būs kas sakāms par peldbaseinu. Jāmanās ātrāk istabā. — Un viņš neparasti veikli nozuda aiz durvīm.
9. ĶIRZACIŅAS BERTAS NEVEIKSMĪGA DIENA
Ķirzacipa Berta, uzģērbusi savu visskaistāko tumši violeto bikšu kostīmu, vēdinādamās ar pārlocītu «Meža Vēstnesi», briesmīgi augsto papēžu dēl sīkiem solīšiem tipināja pa ciemata galveno ielu.
Vectēvs Kurmis, ieraudzīdams Bertu, veltīgi iebēga istabā. Berta bija vienīgā visā ciematā, kurai peldbaseins pašreiz nemaz nebija prātā. Viņa iznākusi pastaigāties ar lielām cerībām kādu nejauši sastapt.
Un sastapa ari.
Vecmāmuļa Vārna, pa logu pamanījusi kustamies kaut ko violetu, nenocietās nolidoja paskatīties.
— Ak. Bertiņ. tā esi tu! Es jau domāju, kas parastā darbdienā staigā tik uzcirtusies. Laikam par godu tam lielajam jaunumam.
Berta kautrīgi pasmaidīja.
— Nu ko jūs, nav nemaz tas jaunums tik liels.
— Kā tad ne, viss ciemats par to vien runā.
— Vai patiešām? Nevarētu būt.
— Ir ko padomāt, cels pašiem savu peldbaseinu. Nav joks.
Augstie papēži sāka ļodzīties un mudināja Bertu staigāt tālāk.
— Jā, protams. Uz redzēšanos! — viņa nomurmināja un gāja prom.
Sis dienas «Meža Vēstneša» pēdējā lappusē nodrukāta ķirzaciņas Bertas pasaka. Viņa bija pārliecināta, ka visi par to vien spriež un domā. Bet izrādās, nē — kaut kāds peldbaseins tas galvenais.
Iecerētā patīkamā pastaiga izjuka, nekas cits neatlika kā doties mājup.
Pie ezīša Adamiņa dārza Berta ievēroja zinātnieku un sāka iet lēnāk.
Adamiņš veiksmigi apvienoja sauļošanos ar zinātni. Tas izskatījās tā: viņš, nolicis nelielu galdu ceļa malā, izmeties debeszilās peldbiksēs, baltu platmali galvā, uz rakstāmmašīnas rakstīja savu zinātnisko darbu «Latvijas indīgās un neindīgās čūskas».