Berta piegāja tuvāk.
— Labdien!
— .. .bdien! … bdien! — sveicienu nevaļīgi atņēma zinātnieks, mirkli pārtrauca rakstīt, pavērsa dziļu domu pilnu skatu pret debesīm un jūsmīgi iesaucās:
— Acis! Pats galvenais tomēr ir acis.
Berta šodien ar skropstu tušu bija novilkusi melnu līniju gar plakstiem.
«Vai tiešām zinātnieks to saskatījis?»
Ādamiņš, noklabinājis vēl vienu rindu, atkal ierunājās:
— Jā. acis loti daudz ko izsaka.
Ķirzaciņa Berta nosarka.
Zinātnieks turpināja:
— Piemēram, no zinātniskā viedokļa skatoties, Latvijas indīgām čūskām ir garenas acis, bet neindīgām pilnīgi apaļas. Daudzi to nezina.
Ķirzaciņai uznāca klepus. Atkal vilšanās. Šausmīgi!
Augstie papēži zibināja soli pēc soļa. Viņa gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.
Bet tas vēl nebija viss.
Apsiene Grieta stāvēja sava dārza vārtiņos, un pēc skata vien bija noprotams, ka tik vienkārši viņai garām netiks.
Tā arī bija.
— Ko tad «Vēstnesī»* šodien labu raksta? — Grieta, ieraudzījusi ķirzaciņai avīzi, noprasīja.
Bertai kļuva labāk ap sirdi, tomēr kāds interesējas par to, ko drukā.
— Lūdzu, paskatieties pati. — Berta sniedza avīzi āpsienei.
«Meža Vēstnesis» bija salocīts tā, ka Grietai gribot negribot bija jāizlasa:
Ķirzaciņa Berta
KĀ GURĶIS AR TOMĀTU STRĪDĒJĀS.
Pasaka.
Tālāk viņa nelasīja, bet atdeva avīzi Bertai atpakaļ.
— Nu jā, tagad katrs, kas nav slinks, var rakstīt, nu jau mazāk Ir to, kas neraksta, nekā to, kas raksta.
Ķirzaciņa Berta pat lāgā neaptvēra, kā nonāca savā dārzā. Sī mazā pasaulīte bija vienīgā vieta, kur paglābties no dzīves netaisnības.
Dārzs patiešām izskatījās jauks. Gar ceļa malu šaurs mauriņš, tam
galā pelēkai akmeņu kaudzei līdzīga mājiņa. Visapkārt akmensdārzs. Pašreiz ziedēja zemas puķes gaiši violetiem ziediem, tāpēc kaimiņi Bertas dārzu sauca par violeto dārzu. Attālākā stūrī dobēs auga dārzeņi. Vēstu)u kastītē Berta ieraudzīja vēstuli. Atplēsa un izlasīja:
Sveika Berta!
Pēc nedējas būšu klāt.
Bruņurupuciene Amālija.
10. SAPULCE IEILGST
— Gods kam gods. sapulces mūsu priekšnieks prot vadīt, — skatīdamies debesīs, sacīja sabiedriskais kārtības sargs vilku suns Marss, — kā pusdienā sākām, tā, re, mēness jau parādījies.
Patiešām mēness bija pabāzis apaļo vaigu gar mākoņu spraugu un
smīnēja.
Vāverēns Toms, kā viņam vectēvs Kurmis bija uzdevis, stāvēja pie vārtiņiem un katram promgājējam teica:
— Ar labu nakti un uz redzēšanos!
— … lbnkt… labnkt… — viens otrs atteica,
Apsiene Grieta bija paņēmusi līdzi arī Ināriņu, tagad viņa to vilka aiz rokas kā kuģis nepareizi izmestu enkuru. Ināriņš bija iesnaudies un patiešām sapņoja, ka brauc ar kuģi un viļņi viņu šūpodami svaida.
2āvājās gandrīz visi. Pat bezdelīga Ciuvita pāris reižu paplātīja knābi, vienmēr gan pielikusi puķainu kabatlakatiņu priekšā
Gausiem soļiem ciemata iedzīvotāji izklīda.
Jā, tā tik bija sapulce!
Lapsa Džons un ezītis Adamiņš gāja pēdējie.
— No zinātniskā viedokļa skatoties, tā nebūtu nekāda īstā sapulce, ja pārskrietu kā pērkona lietus. Kārtīgā sapulcē katrs izsakās no sirds patikas, — sacīja ezītis Adamiņš.
— Tādēļ tava Saulcerīte runāja trīs reizes, — atbildēja lapsa Džons.
— Bet tava Iveta piecas reizes, — Adamiņš sīki atcerējās.
— Es neesmu pretī garajām sapulcēm, tikai ar laiku sāk gribēties ēst. Nākamā reizē būs jāņem līdzi kāda sviestmaize, — prātoja lapsa Džons
Vāverēns Toms, visus izvadījis, aizvēra vārtiņus un atgriezās vectēva Kurmja lieveņa priekšā. Ķebli un soliņi izmētāti pa visu mauriņu, sapulces dalībnieki bieži pārvietojās no vienas vietas uz otru — dažs aiz uztraukuma, cits, lai piesēstos kādam blakus iepriekš aprunāties un saskaņot sakāmo. Miks un Toms apsolījās savest dārzu kārtībā lai saule, no rīta uzlēkusi, neieraudzītu postažu un nesabītos.
Toms domāja, ka Miks jau visu piekārtojis, kamēr viņš stāvēja pie vārtiem, bet vāverēns maldijās. Atgāzies šūpuļkrēslā zem ceriņu krūma, kaķēns mierīgi krāca.
Toms gribēja atmodināt kaķēnu ar saucienu: «Makšķerniek, pludiņš aiziet zem ūdens, piecērt!» Taču, noskatījies, cik saldi draugs gul, viens pats ātri sakopa dārzu. Vienīgi kad vajadzēja aizstiept atzveltnes krēslu atpakaļ lieveni, sapurināja Mika plecus. Miks, atvēris acis, izberzēja miegu, apskatījās visapkārt mēness apgaismotajā dārzā un teica:
— Te, Tom. nekas vairs nav jādara, es visu sakārtoju,
— Tu?!
— Nu jā, es taču apsolījos.
— Labi, labi. — Toms pasmīnēja.
Kad arī šūpuļkrēsls bija nolikts savā vietā, Toms teica Mikam:
— Tagad pasēdēsim un parunāsimies.
Kaķēns izbijās:
— Ko tu teici?
— Parunāsimies.
— Nesaprotu.
— Pa-ru-nā-si-mies. — Toms uzsvēra katru zilbi.
— Domāju, ka esam jau pārrunājušies. — Miks nožāvājās. — Cik ilgi var runāt?
Vēl drusku var.
Abi apsēdās uz soliņa blakus rožu krūmam. Brīdi Toms ieelpoja ztedu smaržu.
— Varbūt jau esam izrunājušies? — Miks jautāja.
— Neesam pat sākuši.
— Tad sāc beidzot.
— Vai tu saproti, Mik. ka mēs šodienas sapulcē uzvarējām?