— Es gan neko lielu neuzvarēju, galvenokārt snaudu.
— Uzvarēja mūsu lielā doma par peldbaseina ierīkošanu. Mēs tak to vispirms izdomājām.
— Vai tu nedzirdēji, ka sapulcē beigu beigās gandrīz katrs teica, ka viņam pirmajam ienākusi prātā peldbaseina ierīkošana? — Kaķēns gribēja pasmieties, bet iznāca tikai nožāvāšanās. — Varbūt esam izrunājušies un iesim mājās?
— Vēl jāpasaka vectēvam ar labu nakti.
— Viņš jau gul.
— Redzi, logi ir gaiši, un vai tu ozolzīļu kafijas smaržu nejūti?
Vectēvs Kurmis pēc tik dzīvas un saturīgas sapulces nemaz vēl nedomāja doties pie miera. Atlaidies mīkstajā krēslā, lēni dzēra kafiju un domāja. Uz galda stāvēja ciemata kase — skārda kakao bundža, tikai tā vairs nebija tukša, daži steidzīgākie bija iemaksājuši pirmo naudu peldbaseina būvei.
— Ai Toms un Miks, nāciet iekšā, iedzersim pa tasei kafijas un parunāsimies.
— Atkal runāsim? — Miks izmisīgi ievaidējās.
— Ir ko pārspriest. Piemēram, cik es veikli tiku galā ar bezdelīgu Ciuvitu. Braukā pa ārzemēm un saskatās visādus niekus. Ārzemēs ierīkojot piepūšamus plastmasas peldbaseinus. Kad vajag, piepūš un ielaiž ūdeni, kad grib, sarullē, piemēram, ziemā, tā šī. Bet ko es? Es saku, tādu ērmu katrs var pārdurt — un ar peldbaseinu cauri. Jābūvē pamatīgi. Iznākšot dārgi. Saprotams, par velti nebūs. Bet visi kopā — un paši strādāsim. Vēja nogāztos kokus dabūsim par velti. Un ziemu peldbaseinu pār- vērtīsim par slidotavu — tad gan viņa pieklusa ar savām ārzemēm.
Pa to laiku, kamēr vectēvs stāstija, iesnaudās ne tikai Miks, bet arī Toms. Abi pamodās, kad vectēvs izrunājies noklepojās.
— Jā. jā, vectētiņ, jūs protat runāt, — Toms teica uz labu laimi.
— Kurt> to neprot? — noņurdēja Miks.
Nu arī vectēvu Kurmi miegs vilka uz gultas pusi. Miks un Toms pasacīja «ar labu nakti» un gāja.
Mājās ejot, Miks teica Tomam:
— Laikam gan āpsienei Grietai taisnība, ar to baseinu mēs paši sevi būsim iegrūduši nelaimē.
— Kā tā? — Toms nesaprata.
— Vai nu atliks laika saulītē pasēdēt. — Miks gari nožāvājās.
— Gan atliks.
Bija klāt Mika vārtiņi, un draugi šķīrās.
11. CIK RAKSTNIEKAM GRŪTI!
Visi. kas Ir gājuši vai iet skolā, zina, ka ir vienkāršas un sarežģītas lietas. Neteiksim, ka ar matemātiku iet tik viegli kā pa gludu ledu, taču sava skaidrība ir. Tā, piemēram, 1 + 1=2, 1X1 = 1 un tā tālāk.
Lasīšana? Kas ir lasīšana? Ja iemanies salikt kopā burtus, viss kārtībā. Rakstīšana? Nu, tur sava sviedru jūra jāizlej.
Bet sacerējums?
Pamēģini no nekā Izcept pīrāgu. Skaties gaisā un gaidi, kad Ienāks prātā kāda doma. Bet pa gaisu lido tikai muša, no tās sacerējumu neiztaisīsi.
Ar vārdu sakot, sacerējums ir tāda… tāda grūta un neskaidra lieta.
Tā ir ar skolas sacerējumu, bet ja ir jāuzraksta avīžu raksts? Tas, bez šaubām, ir daudz, daudz grūtāk. Var teikt — tās ir mokas.
Tādas mokas pārdzīvoja vectēvs Kurmis. Vispirms viņš pukojās: «Ko tas stārķis Krišjānis staigā pa citu dārziem? Ja tu esi «Meža Vēstneša» žurnālists, raksti pats, nebojā citiem dzīvi. Nevajadzēja apsolīt, bet kā nesolīsi, ja uzmācās kā miegs.»
Tā domāja vectēvs Kurmis, un skaidrs, ka visa diena bija sabojāta. Viņš sen zināja, ka no nepatīkamiem darbiem var glābties, vienīgi nesteidzoties tos padarīt. Tikai kad ūdens smeļas mutē, padodies liktenim. Bija pienākusi pēdējā diena, rīt stārķis Krišjānis būs klāt.
Bet arī šajā dienā vectēvs atrada visvisādus steidzamākus darbus, kurus nekādi nevarēja atlikt. Nozāģēja vītolam aizlūzušu zaru, pārnesa lielo šūnakmens gabalu no vienā dārza stūra uz otru, pārtina nez kur atrastus zeķu lāpāmos diegus un tikai pēcpusdienā nolika uz lieveņa galda • žūksni balta papīra. Tur pietiktu vismaz īsam romānam. Pildspalva ilgi nedevās rokā. līdz to atrada noslēpušos zem dīvāna.
Tagad grūtais darbs varēja sākties, vectēvs pats sevi mudināja: «Domāl Domā! Ar domāšanu ir radītas vēl sarežģītākas lietas nekā avīžu raksti.»
Pagaidām pūles bija veltas. Pirmais vārds kā neparādījās uz papīra, tā neparādījās.
«Laikam nav lemts kļūt slavenam,» uzmācās bēdīga doma.
Negaidīti no Gaujas puses atdrāzās vēja virpulis, atļauju neprasījis, iemetās lievenī, sagrāba baltās papīra lapas un drāzās tālāk. Riņķojot ap kokiem un krūmiem, sēja tās uz visām pusēm,
To vectēvs vismazāk bija gaidījis.
«— Tas tik vēl trūka… Kas nu visu savāks kopā? Es laikam gan nc. Bet kas tad? — vectēvs uztraucās.
Brītiņu padomājis, nomierinājās.
— Kas savāks? Kam vēl tā patīk skraidīt kā Tomam?
Vectēvs Kurmis, skatīdamies pāri ielai uz vāverēna dārza pusi, skali sauca:
— To-ma! To-mal
Vāverēns Toms pašreiz laistīja puķes. Izdzirdis vectēva saucienu, nolika lejkannu zālītē un — žips! — jau stāvēja vectēva lieveņa priekšā.
— Te es esmu un klausosl — vāverēns pieteicās.
Vectēvs Kurmis pavisam mierīgi pavaicāja:
— Saki, Tom, — kas tas ir? Bez roku, bez kāju, bet durvis attaisa?
— Spoks! — Toms, ne mirkli nedomājis, atbildēja.
— Spoku nav.
— Tad es nezinu.
— Paskaties dārzā.
— Šoreiz spoks ir bijis vējš, — sacīja Toms.
— Kā jārīkojas, ja vējš izkaisījis papīra lapas tai brīdī, kad tu taisies
svarīgu rakstīt?
— Es, piemēram, tās salasītu.
— Man locīšanās, kā tu zini, diez ko nepatīk.
Pāris minūšu laikā visas aizbēgušās lapas bija savāktas. Vectēvs bēgles salika kārtīgā kaudzītē un uzsēdināja virsū pasmagu marmora lācēnu.