— Ko tu, vectētiņ, domā pasākt ar šiem papīriem? — ziņkārīgi jautāja Toms.
— Rakstīšu lielu rakstu avīzei. Un vai tev liekas, ka tas ir viegli?
— Laikam šausmīgi grūti.
— Vēl vairāk nekā šausmīgi grūti, bet kādam ir jāraksta, citādi «Meža Vēstnesis» nevarēs iznākt, un vai mums ir vajadzīga sava avīze?
— Vajadzīga gan, bet ko tu rakstīsi?
— Par mūsu ciematu. Es mokos sabiedrības labad, bet kas to atzīst?
— Es, — vāverēns atteica.
— Tu? Tas tik vēl trūka, ka tu neatzītu!
Vectēvam Kurmim ienāca prātā, ka varbūt Tomam varētu rasties kāda doma, tādēļ viņš piemīlīgi ievaicājās:
— Ko tu darītu, ja vajadzētu uzrakstīt tādu rakstu «Meža Vēstnesim»?
— Es zibens ātrumā laistos ozola visaugstākajā zarā, kur man neviens netiek klāt.
— Jā, es arī tagad labprāt sēdētu ozola visaugstākajā zarā, — vectēvs Kurmis nopūtās, — bet tad es būtu tikai mazdūšīgs Kurmis, nevis ciemata priekšnieks.
— Tad tu domā, ka es… es … ka es esmu.. *
— Tur nav ko domāt, tā iznāk.
— Es neesmu vis mazdūšīgs un ari nekur nebēgtu, bet sāktu rakstu tā: «Mūsu ciemats ir mūsu ciemats, un tas ir jauks un brīnišķīgs ciemats. Te dzīvo kaķēns Miks un es…»
— Paga, paga, raksts nav domāts par tevi un Miku, bet par visu ciematu, — vectēvs iesaucās. — Sākums gan labs: «Mūsu ciemats ir mūsu ciemats…» Es jau tā arī gribēju rakstīt, tagad laidies un netraucē.
Tomam nebija divreiz jāsaka, labāk tālāk prom no visādiem avīžu rakstiem.
Vectēvs Kurmis palika viens, nekā lāgā ari turpmāk rakstīšana nevedās, tomēr lēnām kā pret kalnu virzījās uz priekšu.
Rakstā bija plaši izstāstīts, cik jauka dzīve Vecozolu ciematā. Bija skaidri noprotams, ka ciemata nākotne ir atkarīga no enerģiskā priekšnieka. Drīz sāksies celtniecības darbi, kas uzlabos iedzīvotāju labklājību. Celtniecību vadīs pats ciemata priekšnieks.
Saulei rietot, vectēvs uzrakstīja pēdējo teikumu. Vēl tikai jāpārskata — un rītdien rakstu varēs dot prom.
Pārlasīšana nebija vieglāka par rakstīšanu, pāršķīris beidzamo lappusi, vectēvs noteica:
— Esmu uzrakstījis tik garlaicīgi, ka pašam grūti izlasīt, bet avīžu rakstiem laikam tādiem jābūt. Zinātnieks ezītis Ādamiņš saka — labas grāmatas pazīme esot garlaicīgums. Skatoties no šī viedokļa, man Ir izdevies uzrakstīt izcili labi.
Tāda doma iepriecināja vectēvu Kurmi, vipš, iegājis dārzā, noplūca rezēdu un, to ostīdams, pastaigājās gar puķu dobēm.
12. AVĪZEI LIELS SPĒKS
Pēc dažām dienām iznāca «Meža Vēstneša» kārtējais numurs. Vectēva .Kurmja raksts aizpildīja otro lappusi, to izlasīja visi. Neteiksim, ka bez zināmas piepūles. Piemēram, Toms lasīja skali, Miks klausījās. Kad puse bija izlasīta, Miks iesaucās:
— Stop! Tagad ejam uz virtuvi, pie veselībai kaitīgiem darbiem jādzer piens, lasīt tik garu gabalu vienā paņēmienā ir neveselīgi.
Vēl vienam otram negāja visai gludi ar lasīšanu, tacu ciematā radās patīkams satraukums — kā nekā stāstīts par vietu, kurā paši dzīvo. Vecmāmuļa Vārna teica:
— Redz, kā tas iznāk, to, kas ir tuvumā, dažreiz nemaz nepamana. Kad tā padomā, mūsu ciematā patiešām ir jauka dzīvošana, un ir derīgi par to rakstīt avīzēs,
13. nepatīkams gadījums lielajā veikala
Priekšpusdienā pircēju straume gandrīz apgāza Lielā Meža Lielo veikalu. Bija nākuši gan kājām, gan braukuši ar divriteņiem, meža cūku pāris Johanna un Sebastijānis ieradušies pat ar jauno automobili. No mežmalas Uzkalna bija patāli, un viņiem paredzēts smags pirkums. Johanna un Sebastijānis nodomājuši iegādāties piecdesmit kilogramu vismiltaināko kartupeļu, tos viņi sakņu nodaļā arī dabūja.
Lielajā veikalā plaukti krautin piekrauti dažnedažādām mantām. Sporta nodaļā varēja dabūt visvisādas bumbas, makšķeres, velosipēdus ar diviem un trim riteņiem un vēl diezin ko. Saimniecības nodaļā bija viss, kas vajadzīgs saimniecībā, sākot ar ledusskapjiem un beidzot ar veļas pulveriem un ziepēm. Pārtikas noda|ā skaisti apzīmētas kompota burkas, lielākas un mazākas tūtas, aiz tā raibuma uzreiz nemaz nevarēja saprast, kas tur ir.
Svarīgākā todien bija gatavo apģērbu nodala, tieši tā pievilinājusi daudzos pircējus. Bija sastājusies pagara rinda, lapsiņas Ivetas māsīca Lolita rāvās nosvīdusi un tomēr nepaspēja visus laicīgi apkalpot. Rīta pusē veikalā pievestas modernas džinsu bikses, pie tam dažādas krāsas. Kas gan tās negribēja? Katrs gribēja.
Pēkšņi nndā atskanēja saucieni: — Tam jūs nedodietl Tam nedodiet! Viņš ielavījies bez rindas!
Kārtības jaucēju pamanīja par vēlu. Kases čeks bija izsists, nauda samaksāta, un nepieklājīgais pircējs, cieši padusē iespiedis pirkumu sainf, neatskatīdamies metās laukā no veikala. Iesaukdamies: «Re, kā izdevās apmānīt!» — pārskrēja pāri ceļam un nozuda mežā.
— Es jau domāju, kas gan cits kā vilks Pelēcis! No viņa to var sagaidīt. — skrējējam pakal noskatīdamies, uztraucās vilku suns Marss.
Lapsiņai Lolitai tirgojot tā gadījās pirmo reizi, un viņa ilgi nevarēja samierināties.
Ļoti nepatīkami! Ļoti nepatīkami!
14. VILKS PELĒCIS KĀJNIEKOS
Vilks Pelēcis, iesteidzies verandā, no lielā skrējiena piekusis, atkrita krēslā un izdvesa:
— Izdevās gan bez rindas! Fū! Izdevās gan!
Nedaudz atpūties, sāka izsaiņot pirkumu: koši zilas džīnsu bikses, zili sarkani svītrotu džemperi.
Paņēmis jaunās bikses, izgāja pagalmā. Labu brīdi to galus dauzīja gar priedes stumbru, pēc tam pamatīgi trina pa grantēto celiņu. Paskatījās — nē, vēl nav pietiekoši apbružātas.