— Neraizējaties.
Tiešām — Gastons nokāpa lejā pirmais, lēnām un apdomīgi, pēc viņa Lažonkjērs, kas klusi smējās un lamājās ikreiz, kad noskrāpēja pirkstus vai kad vējš šūpoja virvju kāpnes.
— Ar ko gan jānodarbojas Rišeljē un Mazarini pēctecim! — Dibuā starp zobiem murmināja. — Es gan vēl neesmu kardināls, un tas mani glābj.
Gastons pieskārās ūdenim, pareizāk sakot, grāvja ledum. Pēc brīža Lažonkjērs nostājās viņam līdzās. Pussnosalušie sargi atradās savā būdiņā un nekā neredzēja.
— Un tagad sekojiet man! — teica Lažonkjērs.
Gastons sekoja kapteinim. Otrā pusē grāvim viņus gaidija kāpnes.
— Tātad jums ir līdzzinātāji? — jautāja Gastons.
— Velns lai parauj, vai jūs domājat, ka strazdu pastēte ieradusies pie manis pati no sevis?
— Un tad vēl teic, ka no Bastīlijas nevarot izbēgt! — Gastons līksmi iesaucās.
— Mans jaunais draugs, — sacīja Dibuā, apstādamies uz trešā pakāpiena, līdz kuram bija jau nokļuvis. — Ticiet man: neriskējiet bēgt bez manis. Otrreiz jums var nelaimēties.
Viņi kāpa augšup gar mūri. Pa platformu staigāja sargs. Bet tas ne tikai netraucēja abiem bēgļiem rāpties augšup, bet vēl pasniedza roku Lažonkjēram, lai palīdzētu sasniegt platformu. Pēc tam visi trīs, klusi un žigli, kā daždien cilvēki, kas apzinās minūšu vērtību, uzvilka kāpnes un nolaida tās otrā pusē mūrim. Tikpat laimīgi kā uzkāpuši, viņi nokāpa lejā. Lažonkjērs un Gastons ieraudzīja otru grāvi, kas bija aizsalis tāpat kā pirmais.
— Un tagad, — sacīja kapteinis, — nesīsim projām šīs kāpnes, lai nekompromitētu nabaga velnu, kas mums palīdzēja.
— Tātad mēs esam brīvi? — jautāja Gastons.
— Gandrīz vai, — atbildēja Lažonkjērs.
Šī vēsts divkāršoja Gastona spēkus, kurš paņēma kāpnes uz pleciem un nesa projām.
— Yai zināt, chevalier, nelaiķa Herkuls bija nieks, salīdzinājumā ar jums, — aizrādīja Lažonkjērs.
— Ppē! — noteica Gastons. — Šajā brīdī es aiznestu visu Bastīliju.
Viņi klusēdami pagāja apmēram trīsdesmit soļu un iegriezās kādā
mazā ieliņā Svētā Antuāna priekšpilsētā. Lai gan pulkstenis tik tikko rādīja pusdesmit, ielas bija tukšas, jo pūta nikns vējš.
— Un tagad, mans dārgais chevalier, esiet tik laipns un sekojiet man līdz priekšpilsētas stūrim.
— Es jums sekotu līdz pat ellei.
— Nē, ne tik tālu, lūdzu! Drošības labad dosimies katrs uz savu pusi.
— Kas tā par karieti? — jautāja Gastons.
— Mana.
— Kā — jūsu?
— Jā.
— Velns lai parauj, dārgo kapteini, kariete ar četriem zirgiem! Jūs jau ceļojat kā princis.
— Ar trim zirgiem, chevalier, jo viens no šiem zirgiem domāts jums.
— Kā! Jūs atļaujat?
— Jā! Tas vēl nav viss.
— Ko?
— Jums nav naudas.
— Mani izkratīja un atņēma visu, kas man bija klāt.
— Te būs maks ar piecdesmit luidoriem.
— Bet kapteini…
— Nu, nu! Tā ir Spānijas nauda, ņemiet!
Gastons paņēma maku, kamēr pastnieks atjūdza vienu zirgu un pieveda to pie chevalier.
— Kurp jūs tagad dositiēs? — jautāja Dibuā.
— Uz Bretaņu, piebiedroties saviem draugiem.
— Jūs esat traks, mans mīļais! Jūsu biedri ir notiesāti tāpat kā jūs, un varbūt pēc divām vai trim dienām nāvessods būs jau izpildīts.
— Jums taisnība, — sacīja Gastons.
— Dodaties uz Flandriju, — ieteica Lažonkjērs, — dodaties uz Flandriju: tā ir laba zeme. Pēc piecpadsmit vai astoņpadsmit stundām jūs būsit pāri robežai.
— Jā, — noteica Gastons. — Pateicos, es zinu, kurp man jādodas!
— Nu, laimīgu ceļu! — sacīja Dibuā, kāpdams karietē. — Tāds vējš var vērsim nolauzt ragus!
— Laimīgu ceļu! — savukārt novēlēja Gastons.
Un abi pēdējo reizi sarokojās, bet tad devās katrs uz savu pusi.
XXXIII
Nekad nevajag spriest par citiem pēc sevis, sevišķi tad, ja esi Dibuā
Reģents, kā parasti, pavadīja vakaru pie Helēnas. Jau četras vai piecas dienas viņš nebija ne reizi kavējies, un stundās, ko viņš veltīja meitenei, viņa jutās laimīga. Bet šoreiz nabaga Helēna, kuru gauži satrauca tikšanās ar mīļāko, bija atgriezusies no Bastīlijas noskumusi līdz nāvei.
— Bet nomierinieties, Helēna! — sacīja reģents. - Rīt jūs salaulāsities.
— Rītdiena ir tālu, — atbildēja meitene.
— Helēna, ticiet man, jo es nekad neesmu jūs pievīlis. Es jums galvoju, ka rītdiena būs jums un viņam ļoti laimīga diena.
Helēna smagi nopūtās.
Tajā brīdī ienāca sulainis un kaut ko pačukstēja reģentam.
— Kas ir? — jautāja Helēna, kuru biedēja katrs sīkums.
— Nekas, mans bērns! Mans sekretārs grib runāt ar mani steidzamā lietā.
— Vai gribat, lai es jūs atstāju?
— Jā, lūdzu, — uz īsu brīdi. Helēna iegāja savā istabā.
Tajā pašā laikā atdarījās salona durvis un, gluži aizelsies, ienāca Dibuā.
— No kurienes tu atkal ieradies — un kādā karietē? — jautāja reģents.
— Pie joda! No kurienes es nāku? No Bastīlijas.
— Un mūsu cietumnieks?
— Nu?
— Vai viss ir sagatavots viņa laulībām?
— Jā, monseigneur, absolūti viss. Jūs tikai neesat noteicis stundu.
— Nu teiksim tā: citurīt pulkstens astoņos.
— Pulkstens astoņos no rīta… — kalkulēdams atkārtoja Dibuā.
— Jā. Ko tu kalkulē?
— Es kalkulēju, kur viņš būs.
— Kas?
— Cietumnieks.
— Kā — cietumnieks?
— Jā, pulkstens astoņos no rīta viņš būs četrdesmit jūdžu attālumā no Parīzes.
— Kā! Četrdesmit jūdžu attālumā no Parīzes?
— Vismaz, ja vien viņš jās tādā pat gaitā, kādā redzēju viņu dodamies projām.
— Ko tu gribi teikt?