— Gribu teikt, monseigneur, ka laulībām trūkst vēl tikai — vīra.
— Gastons!..
— Ir aizbēdzis no Bastīlijas pirms pusstundas.
— Tu melo, abat! No Bastīlijas nevar izbēgt.
— Piedodiet, monseigneur. Kad cilvēks notiesāts uz nāvi, viņš izbēg no jebkuras vietas.
— Viņš ir aizbēdzis, zinādams, ka rīt viņam jāapprec mīļotā meitene!
— Klausieties, monseigneur, dzīvība ir liels kārums, un cilvēks pie tās turas! Bez tam jūsu znotam ir ļoti glīta galva, un viņš grib to paturēt uz pleciem. Ļoti dabiski.
— Un kur viņš ir?
— Kur viņš ir? Varbūt es jums to pateikšu rītvakar. Bet patlaban varu pateikt jums tikai to, ka viņš ir ļoti tālu, un atbildēt, ka viņš neatgriezīsies.
Reģents iegrima dziļās domās.
— Bet, monseigneur, es nevaru vien nobrīnīties par jūsu naivitāti, — turpināja Dibuā. — Tikai nepazīstot cilvēka sirdi, var iedomāties, ka uz nāvi notiesātais paliks cietumā, kad var no turienes izbēgt.
— Ak, Šanlē! — iesaucās reģents.
— Mans Dievs! Šis chevalier, šis varonis rīkojies kā īsts lempis, bet patiesībā viņš darījis labi.
— Dibuā, bet mana meita?
— Kas ir ar jūsu meitu, monseigneur?
— Viņa to nepārdzīvos!
— Nu nē, monseigneur. Pārliecinājusies, kas tas ir par cilvēku, viņa nomierināsies, un jūs to izprecināsit kādam mazam vācu vai itāļu princim… piemēram, Modēnas hercogam, kas nepatīk Valuā jaunkundzei.
— Dibuā, un es viņu gribēju apžēlot!
— Viņš ir apžēlojis pats sevi, tā viņam šķita drošāk. Un tik tiešām, es atzīstos, ka būtu rīkojies tāpat.
— O, tu — tu neesi džentlmenis, tu neesi zvērējis!
—• Jūs maldāties, monseigneur! Es zvērēju, ka neļaušu Jūsu Augstībai izdarīt muļķību, un man veicās.
— Nu, labi, nerunāsim vairs par to. Ne vārda par visu to Helēnai! Es pats paziņošu viņai šo vēsti.
— Un es noķeršu jums znotu.
— Nē. Viņš ir izbēdzis, un lai viņam labi klājas.
Tajā bridi, kad reģents izrunāja šos vārdus, blakus telpā atskanēja savāds troksnis, un kāds sekretārs iesteidzās istabā, skaļi ziņodams:
— Chevalier Gastons de Šanlē kungs.
Šis pieteikums dažādi ietekmēja abus vīrus, kas to dzirdēja. Dibuā kļuva bālāks par nāvi, bet viņa seja saviebās drausmīgās dusmās.
Reģents piecēlās priecīgā sajūsmā, viņa seju pārklāja košs sārtums. Šajā sejā, ko uzticība vērta tik cēlu, atspoguļojās tikpat daudz jautrības, cik apvaldīta niknuma plānajā un viltīgajā Dibuā sejā.
— Lūdziet viņu iekšā, — sacīja reģents.
— Uzgaidiet vismaz, kamēr es iziešu ārā, — aizrādīja Dibuā.
— Jā, pareizi, viņš tevi pazītu!
Dibuā gāja ārā lēniem soļiem un dobji ņurdēdams, līdzīgi hiēnai, kas iztraucēta mielojoties vai mīlinoties. Viņš iegāja blakusistabā. Tur viņš drīzāk iekrita nekā apsēdās atzveltnī pie galda, kuru apgaismoja divas sveces un uz kura bija visi nepieciešamie rakstāmpiederumi. Kā likās, šis galds ierosināja viņā jaunu, briesmīgu domu, jo viņa seja noskaidrojās, un viņš pasmaidīja.
Dibuā piezvanīja. Ienāca sekretārs.
— Atnesiet manu portfeli, kas atrodas karietē, — viņš sacīja.
Šo pavēli tūlīt izpildīja. Dibuā steigā paņēma dažus papīrus, strauji un drūmā priekā pierakstīja tos, iebāza portfelī, tad lika piebraukt karieti un pavēlēja doties uz Palērojālu.
Pa to laiku, izpildot reģenta pavēli, atdarījās durvis, un istabā steidzīgi ienāca Gastons. Viņš devās pretim hercogam, kas sniedza viņam roku.
— Kā, jūs šeit, Šanlē kungs? — sacīja hercogs, cenzdamies izlikties pārsteigts.
— Jā, monseigneur, ar mani ir noticis brīnums, turklāt starpnieks bija brašais kapteinis Lažonkjērs: viņš bija visu sagatavojis bēgšanai. Viņš ataicināja mani pie sevis, it kā lai vienotos par mūsu atzīšanos. Pēc tam, kad palikām vieni, viņš man visu izstāstīja, un mēs kopā laimīgi izbēgām.
— Un tā vietā, lai bēgtu pāri robežai un paglābtos drošībā, jūs ar dzīvības briesmām atnācāt šurp.
— Monseigneur, — nosarkdams ierunājās Gastons, — atzīstos, ka sākumā man brīvība likās viskaistākā un dārgākā manta zemes virsū. Pirmie elpas vilcieni svaigā gaisā mani apreibināja. Bet gandrīz vai tūlit es pārdomāju.
— Vienu lietu, vai ne?
— Divas, monseigneur.
— Par Helēnu, kuru jūs pamētāt?
— Un par saviem draugiem, kurus es atstāju zem naža.
— Un tad jūs nolēmāt…
— Ka esmu saistīts viņu pasākumā līdz tam laikam, kamēr mūsu plāni būs piepildīti.
— Mūsu plāni!
— Jā, vai tad tie nav tikpat labi jūsu kā mani plāni?
— Klausieties, Šanlē kungs, man šķiet, ka cilvēkam jāpaliek savu spēku robežās. Ir lietas, ko Dievs aizliedz cilvēkam veikt, ir brīdinājumi, kas ieteic viņam atteikties no zināmiem nolūkiem. Nu, man šķiet, ka būtu grēks neredzēt šos brīdinājumus, nedzirdēt šo balsi. Mūsu plāni sabruka, nedomāsim vairs par tiem.
— Gluži otrādi, monseigneur! — drūmi un galvu šūpodams atbildēja Gastons. — Gluži otrādi, domāsim par tiem vairāk nekā jebkad!
— Bet jūs taču esat nevaldāms, Šanlē kungs, — smaidīdams sacīja reģents. — Kā jūs iedomājaties turpināt tik grūtu pasākumu, kas tagad kļuvis gandrīz vai neprātīgs?
— Monseigneur, es domāju par saviem apcietinātajiem, notiesātajiem, nāvei nolemtajiem draugiem! Aržansons man to pateica. Es domāju par mūsu draugiem, kuri gaida ešafotu un kurus var glābt tikai reģenta nāve. Ja atstāšu Franciju, mūsu draugi teiks, ka esmu pircis savu glābiņu par viņu nāves cenu un ka mana nodevība atdarījusi man Bastīlijas vārtus.
— Tātad šim goda jautājumam jūs ziedojat visu, pat Helēnu?