— Monseigneur, ja viņi vēl ir dzīvi, man tie jāglābj.
— Bet ja viņi ir miruši?
— Tad ir cita lieta… Tad man viņi jāatriebj.
— Velns lai parauj, man šķiet, ka tā ir mazliet pārspīlēta varonība! Man liekas, ka jūs jau esat diezgan cietis. Ticiet man, ticiet cilvēkiem, kas atzīst par diezgan labu tieksmi goda jautājumu: visa pasaule jūs attaisnos, mīļais Brut.
— Bet ne es pats, monseigneur.
— Tātad jūs paliekat pie sava?
— Ciešāk kā jebkad. Reģentam jāmirst, un reģents mirs! — viņš piebilda dobjā balsī.
— Bet vai negribat iepriekš tikties ar Šavernī jaunkundzi? — hercogs sacīja mazliet pārvērstā balsī.
— Jā, monseigneur. Bet vispirms jums jāapsola man, ka palīdzēsit realizēt manus plānus. Padomājiet taču, monseigneur, ka mēs nedrīkstam ne mirkli kavēties un, ka mani biedri notiesāti uz nāvi, tāpat kā es. Monseigneur, sakiet man tūlīt, iekams es tiekos ar Helēnu, ka jūs mani nepametīsit vienu. Ļaujiet man noslēgt ar jums zināmā mērā jaunu līgumu. Esmu cilvēks ar mīlu, tātad esmu vājš. Man būs jācīnās ar asarām un savu vājību. Monseigneur, gribu tikties ar Helēnu tikai tad, ja jūs man apsolāt, ka piekļūšu pie reģenta.
— Un ja es atteiktos no šādām saistībām?
— Tad, monseigneur, es vairs neredzēšu Helēnu. Viņai es esmu miris. Veltīgi būtu pamodināt viņā cerības, lai tās atkal zaudētu. Pietiek jau ar to, ka viņa mani vienreiz apraudāja.
— Un jūs joprojām paliekat pie sava?
— Jā, tikai ar vājākām izredzēm.
— Bet ko jūs darīsit?
— Es gaidīšu reģentu visur, kur viņam vajadzētu ierasties, un es viņam uzbrukšu, kur vien to satikšu.
— Vēlreiz — pārdomājiet!
— Ar savu godavārdu es jūs lūdzu sniegt man savu atbalstu. Ja nē, es paziņoju, ka iztikšu bez tā.
— Labi, Šanlē kungs! Ejiet pie Helēnas. Bet, nākot atpakaļ, jūs saņemsiet manu atbildi.
— Kur?
— Šai pašā istabā.
— Un šī atbilde bus tāda, kādu es veļos?
— Jā.
Gastons iegāja Helēnas istabā. Meitene bija nosligusi ceļos pie krucifiksa un lūdza Dievu, lai tai atdod viņas mīļāko. Izdzirdusi kādu veram durvis, viņa pagriezās.
Viņai likās, ka Dievs ir izdarījis brīnumu. Viņa skaļi iekliedzās un pastiepa rokas pret chevalier, bet viņai nebija spēka piecelties.
— Ak, Dievs! — viņa iesaucās.— Vai tas ir viņš, vai arī viņa ēna?
— Tas esmu es, Helēna, es pats! — iesaucās jauneklis, steigdamies pie Helēnas un satverdams viņas rokas.
— Bet kā… tu, šorīt vēl cietumnieks… šovakar jau brīvs…
— Es izbēgu, Helēna.
— Un tu domāji par mani, tu steidzies pie manis, tu negribēji bēgt bez manis… Ak, nu es gan pazīstu savu Gastonu. Nu, mans draugs, es esmu gatava! Ved mani, kurp vēlies, es piederu tev… Es iešu līdzi…
— Helēna, tu neesi parasta cilvēka līgava. Ja man nebūtu nekā vairāk kā citiem cilvēkiem, tu rnani nebūtu iemīlējusi.
— Nē, protams.
— Helēna, izraudzītām dvēselēm uzlikti lielāki pienākumi un līdz ar to lielāki pārbaudījumi. Iekams piederēšu tev, man vēl jāizpilda sūtība, kuras dēļ esmu ieradies Parīzē. Mums abiem lemts fatāls liktenis… Saki, ko gribi, Helēna, bet tā tas ir: mūsu dzīvība vai nāve atkarīga vairs tikai no viena notikuma, un šis notikums piepildīsies šonakt.
— Ko jūs sakāt? — iesaucās meitene.
— Klausieties, Helēna! — turpināja Gastons. — Ja četru stundu laikā, tas ir, līdz rītausmai, jūs nesaņemsit no manis nekādu ziņu, mani .vairs negaidiet. Iedomājieties, ka tas viss, kas nupat notiek, bija sapnis.
Un ja varat dabūt atļauju, apciemojiet mani Bastīlijā.
Helēna nobālēja, viņas rokas bez spēka nokrita gar sāniem. Gastons paņēma viņu aiz rokas un aizveda pie krucifiksa, kur tā noslīga ceļos.
Tad viņš kā brālis noskūpstīja Helēnu uz pieres un sacīja:
— Turpiniet savu lūgsnu, Helēna, aizlūdzot par mani, jūs aizlūdzat arī par Bretaņu un Franciju.
Un viņš steidzās ārā no istabas.
— Ak vai! — čukstēja Helēna. — Glāb viņu, Dievs! Glāb viņu! Kāda man daļa par visu citu!
Ieiedams salonā, Gastons sastapa sekretāru, kas tam paziņoja, ka hercogs aizbraucis, bet licis nodot viņam kādu zīmīti.
Šai zīmītē bija rakstīts:
„Šonakt Monso notiek maskuballe, kurā piedalīsies arī reģents. Ap pulkstens vieniem no rīta viņš parasti viens pats dodas savā iemīļotajā siltumnīcā, kas atrodas zeltītās galerijas galā. Tur parasti iet tikai viņš, jo visi zina viņa paražu un respektē to. Reģents būs tērpies melnā samta domino, uz kreisās rokas izšūta zelta bite. Šo nozīmi viņš slēpj sava tērpa krokās, kad grib palikt nepazīstams.
Karte, ko pielieku klāt šai zīmītei, ir sūtņa ieejas biļete. Ar šo karti jūs ielaidīs ne tikai ballē, bet arī siltumnīcā, kur jūs iesit it kā uz slepenu satikšanos. Izmantojiet šo nakti, lai satiktu reģentu.
Mana kariete gaida apakšā. Tur jūs atradīsit manu domino. Kučieris ir jūsu rīcībā."
Lasot šo zīmīti, kas tam pavērs visas durvis un savedīs kopā ar to cilvēku, kas viņam jānogalina, Gastonam uz pieres parādījās auksti sviedri, un viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Tad, it kā negantā apņēmībā, viņš izdrāzās no salona, steigšus nokāpa pa kāpnēm un ielēca karietē, uzsaukdams kučierim:
— Uz Monso!
Bet tiklīdz viņš bija izgājis no salona, sienā atvērās slepenas durvis. Tajās parādījās hercogs. Viņš lēnām devās uz pretējām durvīm, kas veda Helēnas istabā. Ieraudzījusi hercogu, viņa skaļi iekliedzās.
— Nu, — sacīja reģents ar skumju smaidu. — Vai esat apmierināta, Helēna?
— Ak jūs, monseigneur!
— Redziet, bērns, — turpināja reģents, — ka mani pareģojumi piepildās. Ticiet manam vārdam, ceriet!..
— Ak, monseigneur, vai jūs esat eņģelis, kas sūtīts zemes virsū, lai būtu man zaudētā tēva vietā?
— Diemžel, neesmu eņģelis, dārgā Helēna, — smaidīdams atbildēja reģents. — Bet lai būtu kāds būdams, — es jums tiešām būšu tēva vietā, un pie tam maigs tēvs.