To teikdams, hercogs paņēma meitenes roku un gribēja to godbijīgi noskūpstīt. Bet viņa pacēla galvu, un reģenta lūpas pieskārās viņas pierei.
— Monseigneur, lai Dievs jūs svētī!
— Kaut jūsu vēlējums nestu man laimi! — noteica reģents.
Un, joprojām smaidīdams, viņš Helēni atstāja, tad iekāpa karietē.
— Gar Palērojālu, — viņš pavēlēja kučierim. — Bet neaizmirsti, ka ceturtdaļstundas laikā tev jābūt Monso.
Kučieris dzina zirgus. Tajā brīdī, kad kariete straujos auļos pabrauca zem kolonnu velves, no turienes izjāja kāds kurjers. Dibuā, redzēdams viņu aizjājam, atvēra logu un atgriezās telpās.
XXXIV
Monso
Pa tam Gastons traucās uz Monso. Kā jau hercogs bija teicis, viņš karietē atrada kādu masku un domino. Tā bija melna samta maska un mēļa satina domino. Viņš uzlika masku, apvilka domino, bet tad iedomājās: viņam nebija ieroča.
Iznākot no Bastīlijas, viņš bija steidzies uz Bakā ielu, bet tagad neuzdrošinājās atgriezties savā vecajā mītnē — viesnīcā „Mīlas muca", kur viņu varēja pazīt un apcietināt. Viņš neuzdrošinājās modināt kādu nažu tirgotāju un pirkt dunci, kas varētu radīt aizdomas. Viņš nosprieda, ka Monso viegli varēs iegādāties kaut kādu ieroci.
Bet jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk juta nevis ieroča, bet drosmes trūkumu. Viņā nodzisa drausmīgā cīņa starp pašlepnumu un cilvēcību, un viņam pa laikam vajadzēja iedomāties savus draugus cietumā, notiesātus, drausmīgas un kaunpilnas nāves apdraudētus, lai ar varu piespiestu sevi palikt pie agrākā lēmuma un turpinātu ceļu.
Kariete iebrauca Monso pagalmā un apstājās spoži apgaismotā paviljona priekšā. Bija ledains aukstums, sniegs klāja lilijas, tik bēdīgas ziemā, tik skaistas un smaržīgas pavasarī.
Un tomēr Gastons juta, ka zem maskas viņam spiežas auksti sviedri, un viņš nočukstēja:
- Jau!
Pa to laiku kariete bija apstājusies, durtiņas atvērtas — vajadzēja izkāpt. Bez tam visi bija pazinuši prinča privāto kučieri un karieti, ko tas lietoja savos slepenajos izbraucienos, tāpēc ikviens klusi steidzās klāt, gatavs izpildīt pirmo pavēli.
Gastons nemaz neievēroja šo centību. Viņš izkāpa diezgan stingrā gaitā, lai gan acis mazliet it kā apžilba, un parādīja savu karti.
Bet sulaiņu rinda godbijīgi pašķīrās, it kā pierādīdama, ka šī formalitāte ar ieejas biļeti nemaz nav vajadzīga.
Toreiz bija paradums maskoties kā vīriešiem, tā sievietēm, un, gluži pretēji mūsdienām, drīzāk vēl sievietes, nevis vīrieši, ieradās tamlīdzīgos sarīkojumos ar neaizsegtām sejām. Tiešām, sievietes šajā laikmetā ne tikai runāja brīvi, bet arī prata runāt. Maskai nevajadzēja slēpt viņas mazvērtību: XVIII gadsimtā visas sievietes bija asprātīgas. Maska nebija vajadzīga arī tādēļ, lai slēptu zemo kārtu: XVIII gadsimtā, ja sieviete bija skaista, viņa ļoti ātri ieguva arī titulu. Piemēri — hercogiene Šatorū, grāfiene Dibarī.
Gastons nevienu nepazina, tomēr instinktīvi juta, ka atrodas tā laika vissmalkākajā sabiedrībā. Te bija vīrieši: Noaijī, Braukā, Brogliji, Sen- simoni, Nosē, Kanilaki, Bironi. Varbūt vēl raibāka bija sieviešu sabiedrība, bet ne mazāk asprātīga, ne mazāk eleganta, sevišķi ap Mēna un Mentona kundzēm. Te bija aristokrātija, kas pulcējās ap karaļa ģimenes visbrašāko un populārāko princi. Šajā lielā gadsimta sanāksmē trūka tikai Ludviķa XIV bastardu un karaļa.
Tiešām ~ un to atzina pat viņa ienaidnieki - neviens neprata rīkot tādas viesības kā reģents. Šī gaumīgā greznība, šī apbrīnojamā puķu pārpilnība, kas smaržoja zālēs, šie miljoni sveču, ko pavairoja spoguļi, šie prinči, šie sūtņi, šīs burvīgi skaistās un patīkami jautrās sievietes, kurām viņš pieskārās elkoņiem — tas viss ietekmēja jauno provincieti. Viņš iztēlē bija saskatījis reģentā tikai cilvēku, bet tagad ieraudzīja, ka tas ir laipns, mīļots un, galvenais, populārs un nacionāls karalis.
Gastons juta, ka visas šīs greznības smaržas sakāpj viņam galvā un reibina. Daudz mirdzošu acu zem maskām urbās viņā kā nokaitēti dunči.
Viņa sirds sita kā negudra, kad, meklējot starp šīm galvām to, kuras dēļ šī sirds tā pukstēja, viņš pamanīja kādu melnu domino. Viņš gāja, ar elkoņiem grūstīdamies, ļāva viļņiem, kas plūda ap viņu, šūpot sevi kā laivu bez airiem un burām, viņš noliecās un saslējās, apkārtējās drūmās vai līksmās poēzijas apdvests, un vienā sekundē jutās te paradīzē, te ellē.
Bez maskas, kas slēpa viņa seju un neļāva saskatīt pārvērstos vaibstus, viņš šajās zālēs nebūtu paspēris ne četrus soļus, jo uz viņu būtu sākuši rādīt ar pirkstiem un teikt:
— Lūk, slepkava!
Gastons pats atzinās, ka tā ir gļēvulība un nekaunība: ierasties viesos pie prinča, lai pārvērstu šos spožos lukturus bēru lāpās, lai aptraipītu ar asinīm Šīs košās tapetes, lai saceltu šausmas šajā svinību burzmā. To iedomājoties, viņam zuda drosme, un viņš paspēra dažus soļus uz durvju pusi.
— Es viņu nogalināšu ārā, bet ne šeit, — viņš nodomāja.
Tad viņš atcerējās hercoga norādījumus. Šī karte atvērs viņam durvis uz kluso siltumnīcu. Viņš nomurmināja starp zobiem:
— Viņš tātad paredzēja, ka man būs bail no ļaudīm. Viņš uzminēja, ka es esmu gļēvulis.
Pa šīm durvīm viņš nokļuva kādā galerijā, kur bija novietotas bufetes. Visi gāja tām klāt, dzēra un ēda.
Gastons piegāja pie bufetes tāpat kā citi. Ne tāpēc, ka viņš būtu izsalcis vai izslāpis, bet, kā jau teicām, viņam nebija ieroča.