Viņš izraudzījās garu un asu nazi un, pametis ašu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai neviens viņu nevēro, drūmi smaidīdams, pabāza to zem sava domino.
— Nazis! — viņš nomurmināja. — Nazis! Nu, līdzība ar Ravaijaku būs pilnīga. Tas gan bija Indriķa IV mazdēls.
Tiklīdz viņa smadzenēs pazibēja šī doma, Gastons pagriezies ieraudzīja, ka viņam tuvojās kāda maska zilā samta domino. Dažus soļus aiz šā vīra nāca kāda sieviete un vīrietis — arī maskās. Zilais domino pamanīja, ka viņam seko, paspēra divus soļus pretim šīm maskām, pavēlētāja tonī pateica dažus vārdus vīrietim, kas godbijīgi nolieca galvu, tad pienāca pie Šanlē. . -
— Jūs vilcināties! — viņš uzrunāja Gastonu labi pazīstamā balsī.
Gastons ar vienu roku pavēra savu domino un parādīja hercogam
dunci, kas mirdzēja otrā rokā.
— Es redzu dunci, kas mirdz, bet redzu arī roku, kas trīc.
— Jā, monseigneur, tā ir tiesa, — atzinās Gastons. — Es vilcinājos, es trīcēju, es biju gatavs bēgt projām, bet, paldies Dievam, jūs esat te!
— Nu, un negantā drosme? — sacīja hercogs savā zobgalīgajā balsī.
— Neesmu to zaudējis, monseigneur.
— Labi! Kas tad ar to noticis?
— Monseigneur, es esmu viņa mājā!
— Jā, bet neesat siltumnīcā.
— Vai jūs varētu parādīt man viņu iepriekš, lai es pierodu pie viņa klātbūtnes, lai es iekaistu naidā pret viņu. Jo es nezinu, kā lai atrodu viņu šajā pūlī.
— Nupat viņš bija jums līdzās.
Gastons nodrebēja.
— Man līdzās? — iesaucās jauneklis.
— Pavisam tuvu, gluži kā es tagad, — svinīgi noteica hercogs.
— Es iešu siltumnīcā, monseigneur, iešu!
— Ejiet!
— Vēl vienu acumirkli, monseigneur, {aujiet man attapties!
— Labi, labi! Jūs zināt, siltumnīca atrodas tur, šīs galerijas galā. Bet durvis gan ir aizslēgtas.
— Vai jūs man neteicāt, monseigneur, ka sulaiņi man tās atvērs, tiklīdz es uzrādīšu šo karti?
— Jā, bet vēl labāk atvērt tās pašam. Sulaiņi, kas jūs ielaidīs, varbūt gaidīs jūs iznākam. Ja jau pirms slepkavības jūs esat tik uztraukts, kāds gan jūs būsit pēc tās! Bez tam reģents varbūt nekritīs neaizstāvējies, neiekliedzies. Viņi atskries, jūs apcietinās un — ardievu, jūsu nākotnes cerības! Domājiet par Helēnu, kas jūs gaida!
Nav iespējams izteikt, kas norisa Gastona sirdī, kamēr hercogs izrunāja šos vārdus. Likās, ka hercogs vēro šo vārdu ietekmi jaunekļa sejā un sirdī un redz ikvienu vaibstu, jūt ikvienu pukstu.
— Ko tad lai es daru? Dodiet man padomu! — dobjā balsī jautāja Gastons.
— Kad būsit nonācis pie siltumnīcas durvīm, pretim šai galerijai, pa kreisi, redziet?..
— Jā.
— Pataustiet zem slēdzenes, un jūs atradīsit izgrieztu pogu. Nospiediet to, un durvis pašas atvērsies, ja vien tās nebūs aizslēgtas no iekšpuses. Bet reģents, kas nekā nenojauš, nebūs tik piesardzīgs. Tā es esmu iegājis tur vai divdesmit reižu privātā audiencē. Ja viņa tur nebūs, kad iesit iekšā, pagaidiet. Ja viņš tur būs, — jūs to pazīsit pēc melnā domino un zelta bites.
— Jā, jā, es zinu, monseigneur, — sacīja Gastons, pats neapzinādamies, ko runā.
— Es šovakar ne visai paļaujos uz jums, — piebilda hercogs.
— Ak, monseigneur, tās tāpēc, ka šis brīdis tuvojas un ka vienā minūtē es visu savu pagājušo dzīvi būšu apmainījis pret stipri apšaubāmu nākotni, un jutīšu varbūt kaunu, bet katrā ziņā — sirdsapziņas pārmetumus.
— Sirdsapziņas pārmetumus! — atkārtoja hercogs. — Ja kāds veic pasākumu, kas tam liekas taisnīgs, pasākumu, ko diktē sirdsapziņa, tad nedrīkst būt pašpārmetumu. Vai tad jūs šaubāties par savas lietas svētumu? k
— Nē, monseigneur, bet jums viegli tā runāt. Jūs par to tikai domājat, es izpildu. Jūs esat tikai galva, es esmu roka. Ticiet man, monseigneur, — piebilda Gastons drūmā un aizsmakušā balsī, — ir drausmīgi nogalināt cilvēku, kas neaizstāvas un uzsmaida savam slepkavam. Es domāju, ka esmu drošsirdīgs un stiprs, bet tā laikam ir ar katru sazvērnieku, kas rīkojas tāpat kā es. Uztraukuma, lepnuma, sajūsmas vai naida brīdī viņš nodod liktenīgo zvērestu. Starp viņu un viņa upuri vēl ir tas viss laiks, kam jāpaiet. Pēc zvēresta drudzis mazinās, satraukums atslābst, sajūsma izgaist, naids saplok. Viņā pusē apvārsnim parādās tas, pie kura nu jāiet un kurš nāk pie jums. Katra diena tuvina jūs viņam, un tad cilvēks notrīc, jo tikai tad saprot, kādu noziegumu apņēmies izdarīt. Bet laiks nepielūdzami iet uz priekšu, un pēc katras stundas, kas nozvana, jūs redzat upuri, kas pasper vienu soli, kamēr beidzot atstatums izzūd, un jūs atrodaties aci pret aci. Tad… tad, ticiet man, monseigneur, pat visdrošsirdīgākie sāk trīcēt. Jo slepkavība ir un paliek slepkavība. Tad tikai cilvēks mana, ka nav savas apziņas kungs, bet sava zvēresta vergs. Viņš devies ceļā ar paceltu galvu, saukdams: „Esmu izraudzītais!", bet pienāk galā ar noliektu galvu un atzīstas: „Esmu nolādēts."
— Vēl ir laiks, Šanlē kungs, — hercogs dzīvi iesaucās.
— Nē, nē, monseigneur, jūs labi zināt, ka liktenis dzen mani uz priekšu. Es izpildīšu savu uzdevumu, lai tas būtu cik briesmīgs būdams. Man sirds trīcēs, bet roka paliks stingra. Jā, es jums to pasaku: ja nebūtu draugu, kas no mana dunča dūriena sagaida dzīvību, ja šeit nebūtu Helēnas, kuru es pārklāšu sērām — ja ne asinīm — o, es labāk izvēlētos ešafotu ar visu tā kaunu, jo tas nesoda — tas attaisno.
— Nu, labi, es redzu, ka jūs drebat, bet ka jūs rīkosities, — noteica hercogs.
— Nešaubāties par to, monseigneur. Lūdziet par mani Dievu, jo pēc pusstundas visam būs beigas.
Hercogs negribot sakustējās, tomēr piekrizdams pamāja un pazuda pūlī.
Gastons ieraudzīja pusviru kādu logu, kas izgāja uz balkonu. Viņš izgāja ārā un brīdi pastaigājās, lai aukstumā apvaldītu drudzi, kas satrauca viņa asinis. Bet iekšējā uguns bija pārāk kvēla un joprojām dedzināja viņu. Tad viņš atgreizās galerijā, paspēra dažus soļus, devās siltumnīcas virzienā, atgriezās atpakaļ, tad piegāja pie durvīm un uzlika roku uz izgrieztās pogas. Bet viņam likās, ka vairākas personas, sapulcējušās netālu no viņa, vēro to. Viņš griezās atpakaļ, izgāja atkal uz balkona un izdzirda, ka tuvējā baznīcas torni pulkstenis nosita vienu.