— Šoreiz pienācis izšķirīgais brīdis, atkāpties vairs nevar, — viņš nomurmināja. — Ak, Dievs! Es tev uzticu savu dvēseli! Ardievu, Helēna, ardievu! .
Tad lēniem, bet stingriem soļiem viņš izspiedās cauri cilvēku drūzmai, devās taisni uz durvīm, paspieda atsperi, un durvis klusi atdarījās. Acis viņam apmiglojās. Likās, ka viņš atrodas jaunā pasaulē. Mūzika atlidoja līdz viņam tikai kā tāla, daiļa melodija. Pēc mākslīgajām smaržām viņš tagad ieelpoja liego puķu smaržas. Pēc tūkstoš žilbinošo sveču gaismas — patīkama krēsla, ko rada dažas starp lapām apslēptās alabastra lampas.
Bet cauri tropisko stādu greznajām lapām aiz siltumnīcas stikliem redzami drūmi kaili koki un sniegs, kas tālumā kā liels līķauts pārklāj zemi.
Viss bija mainījies, pat temperatūra. Gastons tikai juta, ka viņš trīc. Viņš izskaidroja šīs pēkšņās sajūtas ar frižu augstumu, zem kurām, līdzās viskrāšņākiem pomeranču ziediem, uz augšu stiepās samtainās magnolijas, sārtās kļavas un šķēpiem līdzīgās alojas, bet platās ūdensaugu lapas dusēja baseinos ar tik dzidru ūdeni, ka tas šķita melns visās tajās vietās, kur neatspoguļojās liegās gaismas atblāzma.
Gastons vispirms paspēra dažus soļus, tad apstājās. Viņu nomāca kontrasts starp zeltītajiem saloniem un šiem zaļumiem. Viņam šķita vēl grūtāk savienot slepkavības domas ar šīs apburtās, kaut mākslīgās dabas maigumu Smiltis grima zem viņa kājām, mīkstas kā visliegākais paklājs, un ūdens strūklas, kas šļācās līdz pat visaugstāko koku galotnēm, čaloja savas vienmuļās un žēlās melodijas.
Viņš gāja uz priekšu pa kādu gatvi, kas griezās lokā kā taka angļu parkā. Gastons tikai neskaidri redzēja apkārtni, jo viņa mulsās acis baidījās skatīties. Viņa skatiens pētīja blīvas, baidīdamies ieraudzīt tur cilvēka stāvu. Dažreiz, kad aiz viņa, atrāvusies no sava stiebra, griezdamās krita kāda lapa, viņš pagriezās pret durvīm, neskaidru šausmu pārņemts, un viņam likās, ka ienāk majestātiska melna figūra, kuru viņš kā sapnī gaidīja ierodamies. Nekas nebija. Viņš devās uz priekšu.
Beidzot, zem platajām katalpas lapām, ap kuru vijās krāšņi rododendru ziedi, piespiedušies pie tūkstoš smaržīgo rožziedu krūmiem, viņš ieraudzīja melnu rēgu, kas sēdēja uz sūnu sola, muguru pagriezis pret to pusi, no kurienes viņš nāca.
Asinis viņam spēji saplūda sirdi un sakāpa vaigos, deniņos sāka dūkt, lūpas trīcēja, roku pārklāja auksti sviedri, un viņš mehāniski meklēja atbalstu, bet neatrada.
Domino nekustējās.
Gastons neviļus atkāpās. Viņa kreisā roka palaida vaļā naža spalu, ko tas piespieda sev klāt ar kreiso elkoni. Pēkšņi viņš izmisis saņēmās, lika savām neklausīgajām kājām soļot pretim reģentam, apspiezdams vaidu, kas gandrīz vai izlauzās no viņa krūtīm.
Šajā bridi stāvs mazliet sakustējās, un uz kreisās rokas Gastons ieraudzīja nevis mirdzošu, bet liesmojošu zelta biti, kas Šķita kā degošs sārts, kā liesmojoša saule.
Kamēr domino tērpies cilvēks griezās uz Gastona pusi, jaunekļa rokas sastinga, lūpas pārklājās putām, zobi klabēja un neskaidras aizdomas sāka žņaugt sirdi. Piepeši Gastons spalgi iekliedzās. Domino bija piecēlies.
Uz sejas nebija maskas — tā bija hercoga Olivaresa seja.
Gastons kā zibens ķerts palika stāvam — mēms un pietvīcis. Reģents! Jo šaubu vairs nebija: hercogs un reģents ir viena un tā pati persona. Reģents izturējās majestātiski un mierīgi. Viņš cieši vēroja roku, kas turēja dunci, un duncis nokrita zemē. Tad viņš ar maigu un reizē skumju smaidu pavērās Gastonā, un Gastons noslīga ceļos kā nocirsts koks.
Ne viens, ne otrs nerunāja. Bija dzirdami tikai dobji vaidi, kas izlauzās no Gastona krūtīm, un ūdensstrūkla viņiem līdzās vienmuļi krita ūdenī.
XXXV
Piedots
— Piecelieties, Šanlē kungs! — sacīja reģents.
— Nē, monseigneur! — iesaucās Gastons, ar pieri dauzīdams zemi. - Nē, man jāmirst pie jūsu kājām!
— Mirt, Gaston? Jūs taču redzat, ka jums tiek piedots!
— Ak, monseigneur, aiz žēlastības — sodiet mani! Jo lai man piedotu, jums vajag mani ļoti nicināt.
— Bet vai tad jūs nenojaušat?
— Ko?
— Iemeslu, kāpēc es jums piedodu.
Gastons pameta skatienu atpakaļ savā pagājušajā dzīvē. Bēdīga un vientuļa jauniba, brāļa nāve izmisumā, mīla uz Helēnu, garās dienas, kad tas bija šķirts no viņas, isās naktis, pavadītas zem klostera logiem, ceļojums uz Parīzi, hercoga labsirdība pret šo meiteni, beidzot, šī necerētā žēlastība. Bet visos šajos notikumos viņš nekā saskatīja, nekā nenojauta.
— Pateicieties Helēnai! — sacīja hercogs, redzēdams, ka jauneklis veltīgi meklē iemeslus tam, kas ar viņu notiek. — Pateicieties Helēnai, viņa ir izglābusi jūsu dzīvību! 1
— Helēna! Monseigneur… — murmināja Gastons.
— Es nevaru sodīt savas meitas līgavaini.
— Helēna ir jūsu meita, monseigneur, un es gribēju jūs nogalināt!
— Jā. Padomājiet, ko jūs nupat teicāt: jūs dodaties ceļā kā izraudzītais, bet atgriežaties kā slepkava, un dažreiz pat vēl vairāk nekā slepkava — kā tēva slepkava, jo es esmu gandrīz vai jūsu tēvs, — sacīja hercogs, sniegdams viņam roku.
— Monseigneur, apžēlojieties par mani!