— Jums ir cēla sirds, Gaston.
— Un jūs esat cēls, monseigneur. Tāpēc turpmāk es jums piederēšu ar visu sirdi un dvēseli. Visas savas asinis esmu gatavs atdot par vienu Helēnas asaru, par vienu Jūsu Augstības vēlējumu.
— Pateicos, Gaston, — hercogs smaidīdams sacīja. — Šo uzticību es jums pārvērtīšu laimē.
— Jūsu Augstība darīs mani laimīgu! Ak, monseigneur, Dievs atriebjas, ļaujot jums darīt man tik daudz laba pat visu ļaunumu, ko es gribēju jums nodarīt.
Reģents pasmaidīja par Šo naivā prieka izpaudumu. Tad atvērās durvis, un ienāca kāds zaļš domino. Maska lēnām tuvojās, un it kā nojauzdams, ka tā darīs galu viņa laimei, Gastons atkāpās viņa priekšā. No jaunekļa sejas izteiksmes hercogs noprata, ka notiek kaut kas jauns, un pagriezās.
— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.
— Dibuā! — nomurmināja hercogs, un viņa uzacis saraucās.
— Monseigneur, — sacīja Gastons un paslēpa rokās savu šausmās nobālušo seju.
— Monseigneur, es esmu pazudis! Monseigneur, mani vairs ne- vajaga glābt. Es šeit aizmirsu savu godu, es aizmirsu glābt savus draugus!
— Jūsu draugus, Šanlē kungs? — dzestri saeija hercogs. — Man liekas, ka jums ar šiem ļaudim nav vairs nekā kopiga.
— Monseigneur, jūs teicāt, ka man ir cēla sirds. Bet ticiet man: Ponkalekam, Monlui, Taluclam un Kuedikam ir tikpat cēlas sirdis.
— Cēlas sirdis! — nicīgi noteica hercogs.
— Jā, monseigneur, es atkārtoju to, ko teicu.
— Un vai jūs zināt, ko viņi gribēja darīt? Nabaga bērns, jūs viņiem bijāt akls ierocis, roka, kas izveda galā viņu domas! Viņi, šīs cēlās sirdis, gribēja pārdot savu tēvzemi ārzemniekiem, viņi gribēja svītrot Franciju no suverēno tautu skaita. Kā muižniekiem viņiem vajadzēja rādīt drosmes un uzticības paraugu, bet viņi bija gļēvi un nodevīgi! Un jūs neatbildat, jūs nolaižat acis. Jūs meklējat savu dunci — tas ir jums pie kājām. Paceliet to, vēl ir laiks.
— Monseigneur, — sacīja Gastons, rokas salicis kā lūgšanā. — Es atsakos no slepkavības domām, man tās derdzas. Es ceļos lūdzu jūs piedot man, ka loloju šīs domas. Bet ja jūs neglābjat manus draugus, es lūdzu jūs, monseigneur, ļaut man mirt kopā ar saviem līdzzinātājiem. Ja es palikšu dzīvs, bet viņi mirs, mans gods mirs līdz ar viņiem. Padomājiet par to, monseigneur — tā vārda gods, kurā turpmāk sauksies jūsu meita.
Reģents nodūra galvu un atbildēja:
— Tas nav iespējams, Šanlē kungs. Viņi ir nodevuši Franciju, viņi mirs.
— Tad es miršu kopā ar viņiem, jo arī es esmu nodevis Franciju tāpat kā viņi, un bez tam es gribēju nogalināt Jūsu Augstību.
Reģents paskatījās uz Dibuā.
Gastons pamanīja skatienus, ar ko tie apmainījās. Dibuā smaidīja. Jauneklis saprata, ka viņam bijusi darīšana ar viltus Lažonkjēru, tāpat kā ar viltus hercogu Olivaresu.
— Nē, — sacīja Dibuā, pievērsdamies Gastonam. — Jūs nemirsit viņu dēļ, Šanlē kungs, bet sapratīsit, ka ir noziegumi, kurus piedot reģentam ir gan vara, bet nav tiesību.
— Bet man viņš tomēr piedeva! — iesaucās Gastons.
— Bet jūs esat Helēnas vīrs, — aizrādīja hercogs.
— Jūs maldāties, monseigneur, es tas neesmu un nekad nebūšu! Un tā kā šāds upuris saistās ar paša upurētāja nāvi, es miršu, monseigneur.
— Phē, — noteica Dibuā. — Mīlas dēļ vairs nemirst, tas gan notika Urfē kunga un Skuderi jaunkundzes laikā.
— Jā, varbūt jums ir taisnība, bet visos laikos mirst no dunča dūriena.
To teikdams, Gastons noliecās un pacēla no grīdas nazi ar tādu izteiksmi sejā, kuru nevarēja pārprast.
Dibuā nekustējās, reģents paspēra soli uz priekšu.
— Metiet prom ieroci, Šanlē kungs! — hercogs viņam augstprātīgi pavēlēja.
Gastons pielika smaili pie savām krūtīm.
— Metiet prom, es jums saku! — atkārtoja reģents.
— Manu draugu dzīvības, monseigneur! — sacīja Gastons.
Reģents pagriezās pret Dibuā, kas joprojām smaidija savu zobgalīgo
smaidu.
— Labi, — noteica reģents. — Viņi dzīvos.
— Ak, monseigneur! — iesaucās Gastons, satverdams reģenta roku, un mēģinādams to noskūpstīt. — Monseigneur, jūs esat Dieva vietnieks zemes virsū.
— Monseigneur, jūs izdarāt nelabojamu kļūdu, — dzestri noteica Dibuā.
— Ko? — izbrīnā iesaucās Gastons. — Jūs esat…
— Abats Dibuā, — pateica viltus Lažonkjērs un paklanījās.
— Ak, monseigneur, — sacīja Gastons, — klausiet tikai savas sirds balsi, es jūs lūdzu!
— Monseigneur, neparakstiet neko! — sacīja Dibuā.
— Parakstiet, monseigneur, parakstiet! — atkārtoja Gastons. — Jūs solījāt apžēlot viņus, un es zinu: jūsu solījums ir svēts.
— Dibuā, es parakstīšu, — izšķīrās hercogs.
— Jūsu Augstība tā ir nolēmis?
— Esmu devis savu vārdu.
— Labi, kā Jūsu Augstībai tīk.
— Tūlīt, vai ne, monseigneur? Tūlīt! — iesaucās Gastons. — Nezinu kāpēc, bet man bail, monseigneur! Apžēlojiet viņus! Apžēlojiet viņus! Es jūs lūdzu!
— Nu, Šanlē kungs, — aizrādīja Dibuā, — ja jau Viņa Augstība to ir apsolījis, kāda nozīme tam, vai tas notiek piecas minūtes agrāk vai vēlāk?
Reģents nemierīgi pavērās Dibuā.
— Jā, jums ir taisnība, — viņš sacīja. - Tūlīt… Tavu portfeli, abat! Pasteigsimies, jaunais cilvēks ir nepacietīgs!
Dibuā piekrizdams paklanījās, piegāja pie siltumnīcas durvīm, pasauca kādu sulaini, paņēma savu portfeli un pasniedza reģentam baltu papīru, uz kura tas uzmeta kādu pavēli un parakstīja to.
— Un tagad kurjeru! —: sacīja hercogs.
— Kurjeru! — iesaucās Gastons. — O, nē, monseigneur, tas nav vajadzīgs.
— Kā tā?
— Kurjers nekad nejās pietiekami ātri. Es došos projām pats, ja Jūsu Augstība atļaus. Katrs iegūtais mirklis aiztaupīs šiem nelaimīgajiem veselu mūžību bažu.
Dibuā sarauca uzacis.
— Tiešām, jums ir taisnība, — sacīja reģents. — Nekavējoties dodieties ceļā pats! >