Un viņš klusi piebilda:
— Tikai nepazaudējiet pavēli.
— Monseigneur, — aizrādīja Dibuā, — jūs steidzaties vairāk nekā Šanlē kungs pats. Jūs aizmirstat sekojošo: ja viņš tā aizceļos, Parīzē paliks kāds cilvēks, kas domās, ka viņš ir miris.
Šie vārdi satrieca Gastonū un atgādināja viņam par Helēnu. Viņš bija atstājis Helēnu bailēs par kādu lielu notikumu.
Helēna viņu gaidīja un nekad nepiedotu, ja viņš aizceļotu no Parīzes, neticies ar viņu.
Pēc brīža viņš bija izšķīries, noskūpstīja reģentam roku, paņēma glābēju pavēli, paklanījās Dibuā un dzīrās iet projām, kad reģents ierunājās. !
— Ne vārda Helēnai par to noslēpumu, ko es jums atklāju, vai ne, Šanlē kungs?! Atstājiet man šo prieku: pateikt viņai, ka es esmu viņas tēvs. Tā ir vienīgā atlīdzība, ko es no jums prasu.
— Jūsu Augstības vēlēšanās tiks izpildīta, — sacīja Gastons, būdams aizkustināts līdz asarām.
Un no jauna paklanījies, viņš steidzās ārā no siltumnīcas.
— Pa šejieni, — sacīja Dibuā. — Jūs esat ļoti satraukts, un ļaudis nodomātu, ka jūs tiešām esat kādu noslepkavojis. Jūs apcietinātu. Ejiet cauri šai birzij. Galā jūs redzēsit gatvi, kas jūs novedīs līdz ārdurvīm.
— Ak, pateicos! Jūs saprotat, ka katra nokavēšanās…
— Protams — var būt liktenīga. Tāpēc ari es jums rādu garāko ceļu, — viņš klusi piebilda. — Ejiet!
Gastons izgāja. Dibuā noskatījās viņam pakaļ, un kad tas pazuda, pievērsās hercogam.
— Kas jums kait, monseigneur? — viņš jautāja. — Jūs izskatāties nemierīgs.
— Es tiešām tāds esmu, Dibuā.
— Un kāpēc?
— Tu sevišķi nepretojies šim labajam darbam. Tas mani moca.
Dibuā pasmaidīja.
— Dibuā, — iesaucās hercogs, — tu kaut ko gatavo.
— Nē, monseigneur, viss jau ir gatavs.
— Nu, ko tu atkal esi izdarīji?
— Monseigneur, es pazīstu Jūsu Augstību.
— Nu?
— Es zināju, kas notiks.
— Tālāk!
— Ka jūs neliksities mierā, kamēr nebūsit parakstījis pavēli par visu to vīru apžēlošanu.
— Pabeidz!
— Nu, es arī nosūtīju kādu kurjeru.
— Tu?
— Jā, es! Vai tad man nav tiesību sūtīt kurjerus?
— Ak, Dievs, protams ir! Bet kādu pavēli aizveda tavs kurjers.
— Soda izpildīšanas pavēli.
— Un kurjers jau ir projām?
Dibuā izņēma pulksteni.
— Drīz būs divas stundas.
— Nožēlojamais!
— Ak, monseigneur, vienmēr rupjības! Velns lai parauj, katram savas darīšanas! Glābiet Šanlē, ja gribat, viņš ir jūsu znots. Es glābšu jūs.
— Jā, bet es pazīstu Šanlē. Viņš nokļūs galā pirms tava kurjera.
— Nē, monseigneur.
— Divas stundas nav nekas tādam sirdscilvēkam, kāds ir viņš. Viņš apris šo attālumu un drīz vien būs iedzinis šīs divas stundas.
— Ja manam kurjeram būtu tikai divas stundas vairāk laika, Šanlē kungs varbūt panāktu viņu. Bet viņam būs tikai trīs stundas.
— Kā tā?
— Tāpēc, ka cēlais jauneklis ir iemīlējies, un tas nebūs daudz, ja rēķināšu tikai vienu stundiņu atvadām no jūsu meitas jaunkundzes.
— Čūska!.. Nu es saprotu tavu pirmītējo vārdu nozīmi.
— Viņš bija sajūsmā un būtu varējis aizmirst savu mīlu. Jums zināms mans princips, monseigneur: pirmajām sajūtām nevajag uzticēties, tās ir labas.
— Tas ir nešpetns princips.
— Monseigneur, es esmu diplomāts, vai neesmu tāds nemaz.
— Labi, — noteica reģents, iedams uz durvīm, — es viņam to pateikšu.
— Monseigneur, — apturēdams hercogu, sacīja Dibuā ar vislielāko noteiktību un izņēma no portfeļa gatavu papīru. — „Ja jūs to izdarīsit, esat tik laipns un iepriekš pieņemiet šo manu demisijas rakstu. Man patīk joki, bet Horācijs teicis: "Est modus in rebus." Horācijs bija liels vīrs, bez tam arī galants kungs. Tātad, monseigneur, šovakar pietiks runāt par politiku. Atgriezieties ballē, un rītvakar viss būs pilnīgā kārtībā. Francija būs atbrīvojusies no četriem saviem niknākajiem ienaidniekiem, un jums paliks ļoti laipns znots, kuru es mīlu vairāk nekā Riona kungu, abata godavārds!
Pēc šiem vārdiem viņi atgriezās ballē: Dibuā līksms un gavilējošs, hercogs bēdīgs un domīgs, bet pārliecināts, ka viņa ministram tomēr ir taisnība.
XXXVI
Pēdējā tikšanās
Pa tam Gastons izgāja no siltumnīcas ar priekā atplaukušu sirdi.
Milzīgais smagums, kurš kopš sazvērestības sākuma nospieda viņu un kuru Helēnas mīla tikai ar grūtībām bija varējusi šad un tad atvieglot, tagad bija pazudis, it kā kāds nezināms eņģelis būtu to novēlis no viņa krūtīm.
Tad domām par atriebību, šausmīgām un asiņainām domām sekoja sapņi par mīlu un slavu.
Helēna bija ne tikai jauka un mīlas pilna sieviete, bet arī karaliska princese, viena no tām dievietēm, par kuru maigumu cilvēki maksātu ar savām sirds asinīm, ja viņas, vājas kā daždien mirstīgi cilvēki, nesniegtu savu maigumu par velti.
Un tad Gastons nevilšus un pat pret savu gribu juta sirdī, kuru bija iedomājies veltitu tikai mīlai, mostāmies iesnaudušos godkāres instinktus. Kāda spoža karjera gaida viņu! Tās dēļ viņu apskaustu pat Lozēns un Rišeljē! Nav vairs Ludviķa XIV, kas piespiestu viņu, tāpat ka Lozēnu, atstāt savu mīļāko. Nebūs īgna tēva, kas nostātos pret vienkārša muižnieka pretenzijām.
Gluži otrādi — viņam būs visuvarens draugs, kas alkst maiguma un ir izslāpis pēc tik tīras un cēlas meitas milas. Un tad — cēla sacensība starp meitu un znotu, lai abi kļūtu arvien cienīgāki piederēt tik dižam princim, tik žēlīgam uzvarētājam.
Gastonam likās, ka viņa sirds nevar aptvert tik daudz prieka: viņa draugi glābti, viņa nākotne nodrošināta, Helēna ir reģenta meita. Viņš tā steidzināja zirgus un kučieri, ka pēc nepilnas ceturtdaļstundas bija jau pie Bakā iela mājas.