— Un tad?
— Un tad, ja es netiktu galā, abats pabeigtu. Stāsti savu sapni!
— Monseigneur, jūs zināt, ka mēs ar Jūliju, nogurušas jūs gaidot, iemigām?
— Jā, es to zinu. Un prieks bija skatīties, cik saldi jūs dusējāt, kad mēs ienācām istabā.
— Bet, monseigneur, es ne tikai gulēju, bet arī sapņoju.
— Tiešām?
— Jā, monseigneur. Nezinu, vai Jūlija sapņoja, vai nē, bet man likās, ka redzu…
— Klausies, Dibuā, man šķiet, lieta kļūst interesanta.
— Tai vietā, kur sēž abata kungs, atradās kāds virsnieks, par kuru es neinteresējos. Man šķita, ka viņš bija ieradies Jūlijas dēļ.
— Vai dzirdat, jaunkundz, cik briesmīgi jūs šeit apsūdz, — sacīja Dibuā.
Jūlija parasti devās šādās mīlas dēkās kopā ar Pelīti, bet nebija tik asprātīga. Pretstatā Pelītei viņa bija nosaukta par Zurciņu. Arī šoreiz Jūlija nekā neatbildēja, vienīgi nosarka.
- Un kas sēdēja manā vietā, — jautāja hercogs.
— Tieši par to es gribēju sākt stāstīt, — turpināja Pelīte. — Monseigneur vietā sēdēja — sapnī, protams…
— Velns lai parauj, es taču saprotu! — nenocietās hercogs.
— Sēdēja skaists, piecpadsmit līdz sešpadsmit gadus vecs jauneklis, bet tik dīvains, ka to varētu noturēt par jaunkundzi, ja viņš nerunātu latīniski.
— Mana nabaga Pelīte, ko tu saki? — iesaucās hercogs.
— Beidzot, pēc stundu ilgas sarunas par teoloģiju un visinteresantākajiem priekšlasījumiem par Svēto Jeremiju un Svēto Angustīnu, pēc ārkārtīgi spožiem apcerējumiem par Janseniju — atzīstos, monseigneur, man šķita, sapnī, protams, ka es iemigu.
— Un tā nu šajā brīdī tu sapņo, ka tu sapņo? — ieminējās hercogs.
— Jā, un tas man liekas tik sarežģīti, ka, gribēdama gūt kādu izskaidrojumu, un nevarēdama izskaidrot to pati, nospriezdama, ka veltīgi būtu jautāt Jūlijai, es griežos pie jums, monseigneur. Jūs esat liels pareģis, jūs pats man to teicāt, izskaidrojiet man šo sapni…
— Pelīt, — sacīja hercogs, no jauna pieliedams savas kaimiņienes glāzi. — Nogaršo nopietni šo vīnu. Man šķiet, ka tu esi nonievājusi savu pili.
— Tiešām, monseigneur, — atbildēja Pelīte, iztukšojusi savu glāzi, — šis vīns man atgādina zināmu vīnu, ko līdz šim esmu dzērusi…
— Tikai Palērojālā?
— Tā ir!
— Nu, redzi, ja esi dzērusi šo vīnu tikai Palērojālā, tad tas nozīmē, ka tāds vīns atrodas trkai tur, vai ne? Tu esi pietiekami daudz redzējusi pasauli, lai godīgi novērtētu manu vīna pagrabu.
— O, es to daru ļoti labprāt.
— Tātad, ja šāds vīns atrodams tikai Palērojālā, tas nozīmē, ka šo vīnu esmu atsūtījis es.
— Jūs, monseigneur?
— Es vai Dibuā. Tu labi zini, ka bez naudas maka atslēgas viņam ir arī pagraba atslēga.
— Pagraba atslēga — varbūt, bet par naudas maka atslēgu gan nevarētu šaubīties, — Jūlija beidzot iedrošinājās teikt kādu vārdu.
— Vai dzirdēji, Dibuā? — iesaucās reģents.
— Monseigneur, — atbildēja abats, — kā jau Jūsu Augstība būs novērojusi, šis bērns nerunā bieži, bet kad ierunājas, viņš izsaka tādas pat sentences kā svētais Jānis Zeltamute.
— Un ja esmu atsūtījis šo vīnu, tad tas noticis tikai par godu kādam Orleānas hercogam.
— Bet vai tad viņi ir divi? — brīnījās Pelīte.
— Jā gan, — atbildēja reģents.
— Dēls un tēvs: Orleānas Ludviķis un Orleānas Filips.
— Tu kvēlo, Pelīt, tu kvēlo!
— Kā! — iesaucās dejotāja, atgāzdamās savā sēdeklī un skaļi iesmiedamās. — Šis jauneklis, šī jaunkundze, šis teologs, šis jansenists?..
— Nu, tālāk!
— Ko es redzēju sapnī?
— Jā.
— Tur, jūsu vietā?
— Tajā pašā vietā, kur tagad sēžu es.
— Tas ir monseigneur Orleānas Ludviķis?
— Viņš pats.
— Ak, monseigneur, cik maz jūsu dēls līdzīgs jums, un cik es esmu pateicīga, ka pamodos!
— Ne tā, kā es, — sacīja Jūlija.
— Nu, vai es jums neteicu, monseigncurl — iesaucās Dibuā. — Jūlija, mans bērns, tu neesi ar zeltu atsverama.
— Tātad tu mani arvien vēl mīli, Pelīt? — jautāja reģents.
— Tas ir fakts, ka jūs man patīkat, monseigneur.
— Lai gan tu redzi sapņus?
— Jā, monseigneur, un dažreiz tieši tāpēc, ka redzu šos sapņus.
— Nebūtu sevišķi glaimojoši, ja visi tavi sapņi būtu līdzīgi tam, ko tu redzēji šovakar.
— Ak, lūdzu Jūsu Augstību ticēt, ka murgi nemoca mani katru nakti.
Pēc šis atbildes, ko vēl pastiprināja Viņa Augstība ar savu spriedumu,
ka Pelīte noteikti ir asprātīga meiča, pārtrauktās vakariņas turpinājās sevišķi jautri un ieilga līdz pulkstens trijiem rītā.
Šajā stundā reģents aizveda Pelīti uz Palērojālu sava dēla karietē, bet Dibuā aizbrauca līdzi Jūlijai monseigneur karietē. Bet iekams likties gultā, reģents, kas tikai ar pūlēm pārvarēja iepriekšējā vakarā neapklusinātās skumjas, uzrakstīja vēstuli un piezvanīja savam sulainim.
— Gādājiet par to, lai šo vēstuli jau šorīt aizvestu speciāls kurjers un nodotu tikai adresātam personiski, — viņš pavēlēja sulainim.
Vēstule bija adresēta Urzulas kundzei, urzulītu priekšniecei Klišonā.
IV
Kas notika pēc trim naktīm simt jūdžu atālumā no Palērojāla
Trīs naktis pēc šīs nakts, kad reģents, piedzīvojis vienu vilšanos pēc otras, devās no Parīzes uz Šellu, no Šellas uz Medonu un no Medonas un Svētā Antuāna priekšpilsētu, Nantes apkārtnē norisinājās notikums, kas mums jāapraksta visos sīkumos, jo citādi šis stāsts nebūs saprotams. Tāpēc, izmantojot autora privilēģijas, mēs kopā ar lasītāju pārcelsimies uz šā notikuma vietu.
Uz Klišonas lielceļa, divu trīs jūdžu attālumā no Nantes, netālu no slavenā klostera, kur uzturējās Abailars, atradās melna un gara māja, kurai visapkārt auga Bretaņas īsie, resnie un tumšie koki. Dzīvžogi uz ceļa, dzīvžogi uz aplokiem. Bez mūra sētās vēl viscaur dzīvžogi, salapojuši, biezi, nepārkāpjami dzīvžogi, starp kuriem pacēlās tikai viena augsta stateņu sēta ar krustu virs tās — tie bija vārti.