Sprieduma pasludināšanas priekšvakarā valdības komisijas birojā ieradās cienījamu pilsoņu, bretoņu virsnieku un parlamenta locekļu delegācija un izklāstīja savus slēdzienus, kuru nolūks bija pierādīt, ka bretoņi nemaz nav sacēlušies; ka Spānijas karaļa izvēle Orleānas hercoga vietā ir viņu tiesības, kas izriet pat no valsts satversmes, jo tā dod priekšroku karaļa mazdēlam, nevis attālākam radiniekam; ka provincei pavaldonības jautājumā bija lielākas tiesības izteikt savus uzskatus nekā vienkāršam parlamentam.
Valdības komisija, juzdama, ka nevarēs nekā prātīga atbildēt, nemaz neatbildēja, un delegāti aizgāja cerību pilni.
Bet spriedumu tomēr pasludināja, pamatojoties nevis uz Nantes izmeklēšanas materiāliem, bet gan uz instrukcijām, kas bija saņemtas no Parīzes.
Komisāri piesaistīja četriem apcietinātajiem vadoņiem sešpadsmit citus muižniekus, kas tiesā nebija ieradušies, un paziņoja:
— Apsūdzētie atzīti par vainīgiem tādā darbībā, kuras mērķis bija Majestātes nogalināšana un valsts nodevība. Tādēļ viņiem nocirtīs galvas, klātesošajiem patiesi, pārējiem — simboliski. Viņu pilis un nocietinājumus nojauks, viņu dižciltības zīmes iznīcinās un viņu mežus un gatves nocirtīs deviņu pēdu augstumā.
Stundu pēc šā lēmuma pieņemšanas kādam tiesas sekretāram pavēlēja par to paziņot notiesātajiem.
Lēmumu pieņēma pēc tās vētrainās sēdes, par kuru mēs jau runājām un kurā publika izrādīja apsūdzētajiem tik klajas simpātijas. Tāpēc, sasilušu tiesnešus visos apsūdzības punktos, apsūdzētie loloja vislielākās cerības.
Viņi sēdēja kopīgā kamerā un vakariņoja, aterēdamies visus tiesas sēdes sīkumus. Piepeši viņu durvis atvērās un tumsā parādījās tiesas sekretāra bālā un bargā seja. Šī svinīgā parādība tūlīt' pārvērta jokus spēcīgos sirdspukstos.
Tiesas sekretārs lēnām tuvojās, bet cietuma uzraugs stāvēja durvīs, un tumšajā gaitenī spīdēja muskešu stobri.
— Ko jūs gribat no mums? — jautāja Ponkaleks. — Un ko nozīmē šī drūmā ārišķība?
— Kungi, — sacīja tiesas sekretārs, — nesu jums tiesas spriedumu. Uzklausiet to, ceļos nometušies!
— Tikai nāvesspriedumus noklausās uz ceļiem, — sacīja Monluī.
— Krītiet ceļos, kungi! — atkārtoja tiesas sekretārs.
— Tikai vainīgie un vienkāršie cilvēciņi metās ceļos, — sacīja Kuediks. — Mēs esam muižnieki un nevainīgi, mēs noklausīsimies spriedumu, kājās stāvot.
— Kā vēlaties, kungi! Tikai noņemiet cepuri, jo es runāju karaļa vārdā.
Taluets, vienīgais, kuram bija cepure galvā, noņēma to. Visi četri stāvēja kailām galvām, balstīdamies cits pret citu, ar bālām sejām, bet ar smaidu uz lūpām.
Sekretārs nolasīja spriedumu; viņu nepārtrauca neviens čuksts, neviens izbrīna žests.
Kad viņš beidza lasīt, Ponkaleks sacīja:
— Kādēļ man teica, lai es izstāstot Spānijas nolūkus pret Franciju, un ka pēc tam mani atbrīvošot? Spānija bija naidīga valsts, — es izstāstīju visu, ko zināju par tās plāniem, bet mūs notiesā. Kāpēc? Vai tad komisijā ir tikai gļēvuļi, kas apsūdzētajiem izliek slazdus?
Sekretārs neatbildēja.
— Bet reģents saudzēja visu Parīzi, kas darbojās līdzi Selamāra sazvērestībā. Tur neizlija ne piliens asiņu. Un tomēr tie, kas gribēja nolaupīt reģentu, varbūt nogalināt viņu, bija vismaz tikpat vainīgi kā tie cilvēki, pret kuriem nav varējuši vērst nevienu nopietnu apsūdzību. Tātad mēs esam izraudzīti, lai izpirktu šo iecietību pret galvaspilsētu?
Sekretārs nekā neatbildēja.
— Saproti taču! — sacīja Kuediks. — Te ir vecs ģimenes naids pret Bretaņu, un reģents, lai ļaudis noticētu, ka viņš ir karaļa ģimenes pusē, grib pierādīt, ka nīst mūs. Viņš nevēršas pret mums personīgi, bet pret visu provinci, kura trīssimt gadu veltigi prasa savas tiesības un privilēģijas un kuru grib padarīt par vainīgu, lai reiz par visām reizēm tiktu ar to galā.
Sekretārs joprojām klusēja.
— Nu, beigsim šo sarunu! — sacīja Taluets. — Mēs esam notiesāti. Labi. Un tagad — vai varam, vai nevaram šo spriedumu pārsūdzēt?
— Nevarat, kungi, — atbildēja sekretārs.
— Tad varat iet, — sacīja Kuediks.
Sekretārs paklanījās un izgāja ārā.
Viņu pavadīja sargi. Cietuma durvis smagi un trokšņaini aizdarījās, ieslēdzot kamerā četrus muižniekus.
— Nu? - noteica Monluī, kad viņi bija palikuši vieni.
— Nu, rnēs esam notiesāti, — sacīja Ponkaleks. — Nekad neesmu teicis, ka mūs nenotiesās. Es teicu, ka sodu neizpildīs, tas ir viss.
— Es domāju tāpat kā Ponkaleks, — sacīja Taluets. — To viņi izdarījuši, lai iebiedēt provinci un izmērītu tās pacietību.
— Bez tam viņi neizpildīs sodu, kamēr reģents nebūs apstiprinājis tiesas spriedumu, — iebilda Kuediks. — Tātad, kamēr nosūtīs uz Parīzi speciālu kurjeru, paies divas dienas. Viena diena, lai iepazītos ar lietu, un divas dienas, lai atgrieztos. Kopā piecas dienas. Tātad mūsu rīcībā ir piecas dienas. Piecās dienās var daudz kas notikt: province, uzzinājusi spriedumu, sacelsies.
Monluī purināja gavu.
— Bez tam ir vēl Gastons, kuru jūs pavisam aizmirstat, kungi, — aizrādīja Ponkaleks.
— Baidos, ka Gastons būs apcietināts, — sacīja Monluī. — Es pazīstu Gastonu, un ja viņš būtu brīvībā, mēs jau būtu kaut ko dzirdējuši par viņu.
— Nelaimes pravieti, tu vismaz nenoliegsi to, ka mūsu rīcībā ir vēl dažas dienas? — jautāja Taluets.
— Vēl nevar zināt, — atbildēja Monluī.
— Un tad — jūra, jūra, velns lai parauj! — iesaucās Ponkaleks. — Kungi, jūs vienmēr aizmirstat, ka es dabūšu galu tikai jūrā.