— Nu, kungi, sēdīsimies pie galda un tukšosim pēdējo glāzi uz mūsu veselību, — uzaicināja Kuediks.
— Mums nav vairs vīna, tā ir ļauna zīme, — iebilda Monluī.
— Phē, pagrabā vēl ir, — sacīja Ponkaleks.
Un viņš pasauca uzraugu.
Tas ienākdams ieraudzīja visus četrus draugus sēžam pie galda. Viņš izbrīnā noskatījās uz tiem.
— Nu, kas jauns, meistar Kristof? — apjautājās Ponkaleks.
Meistars Kristofs bija no Gēras un sevišķi cienīja Ponkaleku, jo tā
tēvocis Krizogons savā laikā bija viņa kungs.
— Nekā tāda, ko jūs jau nezinātu, kungi, — viņš atbildēja.
— Nu tad atnes mums vīnu.
— Viņi grib apreibināties, — sacīja uzraugs, iedams ārā. — Nabaga muižnieki!
Vienīgi Monluī dzirdēja šos Kristofa vārdus un skumji pasmaidīja. Pēc brīža viņi izdzirda soļus, kas strauji tuvojās viņu kamerai. Durvis atda- rijās, un parādījās Kristofs bez pudeles rokā.
— Nu, kur vīns, ko mēs lūdzām? — jautāja Ponkaleks.
— Labas ziņas! — iesaucās Kristofs, neatbildēdams uz Ponkaleka jautājumu. — Labas ziņas, kungi!
— Kādas? — iejautājās Monluī un nodrebēja.
— Vai reģents miris?
— Vai Bretaņa saceļas? — piebilda Kuediks.
— Nē, kungi, nē! Jo es nebūtu neuzdrošinātos saukt tās par labām ziņām.
— Nu, kas tad? — noprasīja Ponkaleks.
— Šatonefa kungs atsaucis simt piecdesmit vīru, kas pilnā apbruņojumā bija novietoti tirgus laukumā un kas iedvesa bailes visiem cilvēkiem. Bet šie simt piecdesmit vīri nupat saņēmuši citu rīkojumu un atgriezušies savās kazarmās.
— Nu es sāku ticēt, ka tas nenotiks šovakar, — noteicā Monluī.
Šajā brīdī pulkstenis nosita seši.
— Nu, labas ziņas dēļ mums jāpaliek izslāpušiem, — iesaucās Ponkaleks. — Griezies atpakaļ un atnes mums vīnu!
Kristofs izgāja un pēc desmit minūtēm atgriezās ar pudeli rokā. Draugi, kas palika sēžam pie galda, piepildīja glāzes.
— Uz Gastona veselību! — uzsauca Ponkaleks, zīmīgi saskatīdamies ar saviem draugiem, kuri vienīgie saprata šo tostu.
Un viņi tukšoja glāzes, izņemot Monluī, kas apstājās tajā brīdī, kad bija pielicis savu glāzi pie lūpām.
— Nu, kas ir? — jautāja Ponkaleks.
— Bungu rīboņa! — sacīja Monluī, izstiepdams roku tajā virzienā, kur bija dzirdējis troksni.
— Vai tad tu nedzirdēji, ko teica Kristofs? — ierunājās Taluets. — Kareivji atgriežas kazarmās.
— Nē, gluži otrādi — tas ir karaspēks, kas nāk ārā no kazarmām. Tā nav atkāpšanās, tā ir trauksme.
— Trauksme! — atkārtoja Taluets.
— Pie joda, ko tas nozīmē?!
— Neko labu, — atbildēja Monluī, galvu šūpodams.
— Kristof! — Ponkaleks pagriezās pret cietuma uzraugu.
— Jā, kungi, jūs tūlīt zināsit, kas tas ir, — uzraugs atbildēja. — Pēc brīža būšu atpakaļ.
Viņš izsteidzās ārā no kameras, tomēr rūpīgi noslēdza aiz sevis durvis. Četri draugi palika klusumā un bažās.
Pēc desmit minūtēm durvis atdarījās, un parādījās cietuma uzraugs, bāls no bailēm.
— Kāds kurjers nupat iejāja pils pagalmā. Viņš ieradies no Parīzes un nodevis vēstules. Tūlīt pēc tam pastiprinātas sardzes, un visās kazarmās atskanējusi bungu rīboņa.
— Oho, tas attiecas uz mums! — sacīja Monluī.
— Kāpj augšā pa kāpnēm! — iesaucās uzraugs, nobijies un trīcēdams vairāk nekā tie, kam viņš to teica.
Tiešām, varēja dzirdēt, ka uz gaiteņa akmens klona atsitas muskešu uzga)i un vairākas personas steidzīgi sarunājās.
Atvērās durvis, un parādījās tiesas sekretārs.
— Kungi, — viņš sacīja, — cik daudz laika jūs vēlaties, lai nokārtotu savas pasaulīgās lietas un sagatavoties sodam?
Visi klātesošie sastinga šausmās.
— Es vēlos tik daudz laika, cik vajadzīgs, lai spriedumu paziņotu Parīzei un lai reģents to apstiprinātu, — sacīja Monluī.
— Es vēlos tikai tik daudz laika, cik nepieciešams komisijai, lai tā nožēlotu savu netaisnību, — sacīja Taluets.
— Bet es vēlos, lai ministram Parīzē dotu laiku pārvērst šo sodu vienā nedēļā aresta, ko esam pelnījuši tāpēc, ka rīkojamies mazliet vieglprātīgi, — sacīja Kuediks.
— Un jūs, ko jūs lūdzat? — sekretārs nopietni jautāja Ponkalekam, ka cieta klusu.
— Es nelūdzu itin nekā, — Ponkaleks pavisam mierīgi atbildēja.
— Kungi, lūk, komisijas atbilde: jums ir divas stundas laika, lai pārdomātu par savām garīgām un laicīgām lietām. Tagad ir pusseptiņi. Pēc divarpus stundām jums jābūt Bufē laukumā, kur izpildīs sodu.
Iestājās dziļš klusums, un pat visdrošsirdīgākie juta, ka šausmas pārņem tos līdz matu galiem. Neviens neatbildēja sekretāram ne vārda, un tas izgāja ārā.
Tikai notiesātie saskatījās un spieda rokas.
Viņu rīcībā bija divas stundas.
Parastajās dzīves gaitā divas stundas dažreiz liekas garas kā pati mūžība.
Citos apstākļos divas stundas liekas īsas kā viena sekunde. Ieradās mācītāji, tad kareivji, tad bendes. Stāvoklis kļuva drausmīgs. Vienīgi Ponkaleks palika uzticīgs pats sev, kaut gan arī pārējiem nctrūk drosmes, bet gan cerību. Ponkaleks uzmundrināja viņus ar savu mieru, kādā tas atbildēja ne tikai mācītājiem, bet arī bendēm, kas jau bija sagrābuši savus upurus.
Nokārtoja tos drausmīgos priekšdarbus, ko sauc par notiesāto apģērbu. Visiem četriem vajadzēja doties uz ešafotu melnos apmetņos, lai tauta, no kuras dumpja joprojām baidījās, sajauktu tos ar mācītājiem, kam vajadzēja viņus uzmundrināt.
— Velns lai parauj, atstājiet mums brīvas rokas, mēs pa ceļam ne- dumposimies!
— Mums gar to nav daļas, — atbildēja bende, kas ņēmās ap Ponkaleku. — Ja nav speciāla rīkojuma, ar visiem notiesātiem jārīkojas vienādi.
— Un kas dod šos rīkojumus? — smiedamies noprasīja Ponkaleks. — Vai karalis?