— Nē, marķīza kungs, — atbildēja bende, pārsteigts par tādu aukstasinību, kādu tas līdz šim vēl nebija piedzīvojis. — Nevis karalis, bet mūsu priekšnieks.
— Un kur ir jūsu priekšnieks?
— Tas, kurš sarunājas ar uzraugu Kristofu.
— Lai viņš nāk šurp, — sacīja Ponkaleks.
— Ei, Jūras kungs, — uzsauca bende. — Panāciet, lūdzu, šurp! Viens no šiem kungiem grib ar jums runāt.
Zibens, kas būtu iespēris starp četriem notiesātajiem, nebūtu atstājis drausmīgāku iespaidu kā šis vārds.
— Ko jūs sakāt? — iesaucās Ponkaleks, šausmās drebēdams. — Kā jūs teicāt? Kādu vārdu jūs izrunājāt?
— Jūras kungs. Tas ir mūsu priekšnieks.
Ponkaleks, bāls un sastindzis, atkrita krēslā un ar neaprakstāmu skatienu vērās satriektajos biedros.
Neviens no apkārtstāvētājiem nesaprata šo mēmo nomāktību, kas tik strauji sekoja lielajai pašpaļāvībai.
— Nu? — Monlui ar maigu pārmetuma pieskaņu pievērsās Ponka- lekam.
— Jā, kungi, jums ir taisnība, — sacīja Ponkaleks. — Bet arī man bija iemesls ticēt, ka šis pareģojums piepildīsies tāpat kā pārējie. Tikai šoreiz es padodos un atzīstos, ka esam pazuduši.
Un pēkšņā satraukumā visi četri notiesātie apkampās, lūgdami Dievu.
— Ko pavēlēsit? — jautāja bende.
— Nav vajadzīgs sasiet rokas šiem kungiem, ja viņi grib dot savu godavārdu. Viņi ir kareivji un muižnieki.
XXXVIII
Nantes traģēdija
Gastons joņoja pa Nantes lielceļu, atstādams aiz sevis pastnieku, kura pienākums toreiz, tāpat kā tagad, bija atturēt zirgus, nevis skubināt tos. Par spīti šiem diviem pretējiem spēkiem, viņš veica trīs jūdzes stundā. Tā viņš bija izjājis cauri Sevrai un Versaļai.
Rambuijē viņš ieradās rītausmā un ieraudzīja pasta stacijas priekšnieku un pastniekus rosāmies ap kādu zirgu, kuram nupat bija nolaistas asinis. Zirgs bija izstiepies uz sāniem ielas vidū un tik tikko elpoja.
Sākumā Gastons nepiegrieza vērību šim zirgam un pastniekam. Bet, sēzdamies seglos, viņš izdzirda vienu no palīgiem sakām:
— Tādā gaitā jājot, viņš no šejienes līdz Nantei nobeigs vēl dažu labu zirgu.
Gastons dzīrās doties projām, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā šausmīga doma, viņš pamāja pasta stacijas priekšniekam, lai tas pienāk aprunāties.
Tas pienāca.
— Kas tad jājis tik lielā steigā, ka tā nomocījis nabaga dzīvnieku? — jautāja Gastons.
— Kāds valdības kurjers, — atbildēja pastas stacijas priekšnieks.
— Valdības kurjers! — iesaucās Gastons. — Un viņš izjājis no Parīzes?
— No Parīzes.
— Cik ilgs laiks pagājis, kopš viņš pajāja garām?
— Drīz būs divas stundas.
Gastons dobji iekliedzās, kas izklausījās pēc vaida. Viņš pazina Dibuā… Dibuā, kas Lažonkjēra tērpā bija viņu izjokojis. Viņš atcerējās ministra stingro gribu un nobijās. Kāpēc šis kurjers izsūtīts tādā steigā tieši divas stundas pirms viņa?
— O, es biju pārāk laimīgs, — nodomāja jauneklis. — Un Helēnai bija taisnība, kad viņa man teica: viņa nojaušot kaut kādu lielu nelaimi. O, es noķeršu šo kurjeru un uzzināšu, ko viņš ved, vai arī atstāšu savu dzīvību.
Un viņš aizšāvās kā bulta.
Bet savās aizdomās un sarunā ar pastnieku viņš bija atkal zaudējis desmit minūtes, tāpēc ierodoties tuvākajā pasta stacijā, viņš joprojām bija par divām stundām iepakaļ. Šoreiz kurjera zirgs bija izturējis, bet Gastona zirgs gandrīz vai neturējās kājās. Pasta stacijas priekšnieks gribēja kaut ko iebilst, bet Gastons paātrināja savu gaitu. Šis briesmīgais ātrums pa- vairoja jaunekļa šaubas un dedzību.
— O, es ieradīšos vienā laikā ar viņu, ja man neizdosies aizsteigties viņam priekšā.
Un viņš divkāršoja ātrumu un steidzināja zirgu, kas pie katras pasta stacijas apstājās, pārplūdis sviedriem un asinīm, ja vēl nepakrita. Katrā stacijā viņš dabūja zināt, ka kurjers jājis gandrīz vai tikpat ātri kā viņš. Bet viņš vienmēr iedzina to par dažām minūtēm, un tas uzturēja viņa spēkus.
Pastnieki, kas palika stipri tālu aiz viņa, negribot nožēloja šo skaisto jaunekli ar bālo seju un drūmo skatienu, kurš joņoja neatpūties un neēdis, pārplūdis sviedriem, kaut bija sals, un kura vienīgi vārdi bija:
— Zirgu! Zirgu! Žigli — zirgu!
Un tiešām, pārmocījies, turēdamies vienīgi ar savu sirds spēku, arvien vairāk un vairāk apdulis no ātrā jājiena un briesmu nojautas, Gastons juta ka galva viņam griežas un piere sāp. Sviedri uz viņa locekļiem jaucās ar asinīm.
Izslāpusi un izžuvusi rikle žņaudzās ciet, un Ansenisā viņš izdzēra glāzi auksta ūdens. Sešu stundu laikā tā bija vienīgā reize, kad viņš zaudēja vienu sekundi.
Un tomēr, nolādētais kurjers bija viņam priekšā par pusotru stundu. Astoņdesmit jūdžu garajā ceļā Gastons bija iedzinis viņu tikai par četrdesmit vai piecdesmit minūtēm.
Strauji pienaca vakars, un Gastons, joprojām cerēdams kaut ko saskatīt pie apvāršņa, mēģināja ar savām asinīm pieplūdušajām acīm izurbties cauri tumsai. Viņš joņoja kā sapnī, un viņam likās, ka dzird zvanu skaņas, lielgabalu dārdus un bungu rīboņu. Galva pilna drausmīgu dziesmu un baigu skaņu.
Viņš vairs nebija dzīvs cilvēks, viņu uzturēja drudzis, viņš lidoja pa gaisu.
Un tomēr viņš virzījās uz priekšu. Ap pulkstens astoņiem vakarā viņš beidzot ieraudzīja pie apvāršņa Nanti kā biezu blīvu, kurā dažas ugunis mirdzēja kā zvaigznes.
Viņš mēģināja elpot, bet likās, ka kaklasaite viņu žņaudz; viņš atraisīja to un nometa uz ceļa.
Melnā zirgā, ietinies melnā apmetnī, jau sen ar kailu galvu, jo cepure bija nokritusi, Gastons izskatījās pēc fantastiska jātnieka, kas trauc uz kaut kādu sabatu.