— Ak, es pareizi viņus novērtēju! — iesaucās Gastons, izdzirdis šos vārdus. — Monluī, mocekli, lūdz par mani Dievu!
Monluī pagriezās. Viņam likās, ka dzirdējis pazīstamu balsi. Bet tai pašā brīdī bendes viņu sagrāba, un gandrīz vai tūlīt pēc tam skaļš kliedziens vēstīja Gastonam, ka ar Monluī noticis tas pats, kas ar citiem, un ka nu pienākusi viņa kārta.
Gastons steidzās uz priekšu.
Pēc brīža viņš bija kāpņu galā un no nešpetnās platformas vērās visā šajā pūlī. Trijos ešafota stūros atradās trīs galvas: Talueta, Kuedika un Monluī.
Tad pūlis savādi sakustējās. Monluī eksekūcija tādos apstākļos, kā mēs aprakstījām, satrauca pūli.
Viss šis kustīgais laukums, no kura cēlās rūkoņa un lāsti, Gastonam šķita kā plaša jūra, kur katras vilnis ir dzīvs. Šajā brīdī viņam ienāca prātā, ka viņu varētu pazīt un ka viņa vārds, ko izrunātu viena vienīga mute, varētu aizkavēt viņa nolūku. Viņš nokrita ceļos, pats satvēra bluķi un uzlika uz tā savu galvu.
— Ardievu! — viņš čukstēja. — Ardievu, mana nabaga draudzene! Ardievu, maigā un mīļā Helēna! Par savu kāzu skūpstu es samaksāšu ar dzīvību, bet ne ar godu! Ak vai! Šī ceturtdaļstunda, ko zaudēju tavos apkampienos, lika krist piecām galvām. Ardievu, Helēna, ardievu!
Pazibēja bendes zobens.
— Un jūs, mani draugi, piedodiet man! — piebilda jauneklis.
Asmenis nožvīkstēja. Galva nokrita vienā pusē, ķermenis otrā. Tad
Jūra paņēma galvu un parādīja to tautai. Bet pūlī tūlīt atskanēja skaļa rūkoņa: visi redzēja, ka tā nav Ponkaleka galva. Bende pārprata šo rūkoņu: viņfc nolika Gastona galvu tukšajā stūrī un, ar kāju iegrūzdams ķermeni ratos, kur jau atradās triju draugu ķermeņi, atspiedās pret savu garo zobenu un skaļā balsī izkliedza:
— Tiesas lēmums izpildīts!
— Un es! — iesaucās kāda pērkonskaļa balss. — Un es! Vai mani aizmirst?
Un Ponkaleks steidzās uz ešafotu.
— Jūs! — iekliedzās Jūra un atkāpās, it kā ieraudzījis spoku. — Jūs! Kas esat jūs?
— Es, Ponkaleks! Nu, es esmu gatavs!
— Bet, — trīcēdams ierunājās bende, vērdamies pēc kārtas sava ešafota četros stūros. — Bet man ir jau četras galvas.
— Es esmu barons Ponkaleks, vai saproti?! Man jāmirst pēdējam, un te es esmu.
— Izskaitiet! — pavēlēja Jūra, tikpat bāls kā barons, ar sava zobena galu rādīdams uz četriem ešafota stūriem.
— Četras galvas! — iesaucās Ponkaleks. — Nevar būt!
Šajā brīdī viņš vienā no četrām galvām pazina cēlo un bālo Gastona seju, kas likās smaidīja viņam pat nāvē. Un viņš, savukārt, šausmās atkāpās.
— O, nogaliniet mani labi drīz! — viņš iesaucās, nepacietībā vaidēdams. — Vai tad jūs gribat likt man mirt tūkstoš reižu?
Pa tam viens no komisāriem, galvenā bendes pasaukts, uzkāpa uz ešafota.
Viņš uzmeta skatienu Ponkalekam.
— Šis kungs ir barons Ponkaleks, — sacīja komisārs. — Dariet savu darbu!
— Bet jūs taču redzat, ka te jau ir četras galvas! — skaļi iesaucās bende.
— Nu, tad būs piecas! Tas nekaitēs, ja būs vairāk.
Un komisārs nokāpa no ešafota, pamādams, lai sit bungas. Jūra streipuļoja uz sava ešafota dēļiem.
Troksnis pieauga. Tas bija pārāk šausmīgi — pūlis to nevarēja izturēt. Pāri laukumam vēlās skaļa rūkoņa. Lāpas izdzisa. Grūstītie kareivji kliegdami ķērās pie ieročiem.
Troksnī un apjukumā atskanēja vairākas balsis:
— Nāvi komisāriem! Nāvi bendēm!
Tad cietokšņaa lielgabali, pielādēti ar šrapneļiem, noliecas savas rīkles pret pūli.
— Ko man darīt? — jautāja Jūra.
— Cērtiet! — atbildēja tā pati balss, kas visu laiku bija runājusi.
Ponkaleks noslīga ceļos.
Palīgi piestiprināja viņa galvu pie bluķa. Tad mācītāji šausmās aizbēga, kareivji notrīcēja, un Jūra cirta, novērsdams acis, lai neredzētu savu upuri.
Pēc desmit minūtēm laukums bija tukšs,- un logi aizvērti un tumši. Artilēristi un musketieri novietojās ap izjaukto ešafotu un klusēdami noraudzījās lielajs asins peļķēs, kas sārtoja ielas bruģi.
Mācītāji, pie kuriem aiznesa ķermeņus, izbailēs konstatēja, ka te tiešām ir nevis četri, bet pieci līķi, kā Jūra jau bija teicis. Viens no šiem līķiem vēl turēja rokā saburzītu papīru.
Šis papīrs bija pavēle par pārējo četru apžēlošanu!
Tikai tad viss noskaidrojās, un pierādījās Gastona pašaizliedzība.
Mācītāji gribēja noturēt dievkalpojumu. Bet prezidents Šatonē, baidīdamies no nemieriem Nantē, pavēlēja rīkot šo dievkalpojumu pavisam vienkāršu un klusībā.
Trešdienā pirms Lieldienām mocekļu līķus apbedīja. Tautu nelaida baznīcā, kur atdusējās viņu sakropļotie ķermeņi.
Tā beidzās Nantes traģēdija.
XXXIX
Noslēgums
Piecpadsmit dienas pēc nupat aprakstītajiem notikumiem kāda zaļa karietes, tā pati, kuru mēs redzējām ierodamies Parīzē šā stāsta sākumā, izbrauca pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija iebraukusi, un devās pa lielceļu no Parīzes uz Nanti.
Karietē sēdēja jauna sieviete, bāla un gandrīz vai bez dzīvības, līdzās kādai augustīņu māsai, kas ikreiz, kad pievērsa acis savai līdzbraucējai, nopūtās un noslaucīja asaras.
Kāds vīrs zirgā gaidīja šo pajūgu netālu no Rambuijē.
Vīrs bija ietinies lielā apmetnī, kas ļāva saskatīt tikai viņa acis.
Līdzās viņam atradās kāds cits virs, tāpat kā viņš ietinies apmetnī.
Kad kariete pabrauca garām, viņš smagi nopūtās un divas asaras klusi noritēja viņam pār vaigiem.
— Ardievu! — viņš čukstēja. — Ardievu viss mans prieks! Ardievu visa mana laime! Ardievu, Helēna!