— Monseigneur, — sacīja virs viņam līdzās. — Nav viegli būt dižam princim. Tam, kas grib pavēlēt citiem, vispirms jāuzvar pašam sevi. Palieciet stiprs līdz galam, monseigneur, un nākamās paaudzes teiks, ka jūs esat bijis liels cilvēks.
— O, es nekad jums nepiedošu, — sacīja reģents ar tik smagu nopūtu, ka tā izklausījās pēc vaida. — Jo jūs nonāvējāt manu laimi.
— Nu, strādājiet vēl karaļu labā! — sacīja šā noskumušā vīra pavadonis un paraustīja plecus. — NoJi fiderc principibus terrore nec filiis eorum.
Abi vīri palika tur, kamēr kariete pazuda aiz apvāršņa, tad devās atpakaļ uz Parīzi.
Pēc astoņām dienām kariete iebrauca Klišonas augustīniešu klosterī. To ieraugot, viss klosteris steidzās pretim vārgajai ceļiniecei — nabaga ziediņam, ko pasaules vēji bija nolauzuši.
— Nāciet, mans bērns, nāciet dzīvot kopā ar mums! — sacīja priekšniece.
— Nevis dzīvot, māt, bet mirt! — atbildēja meitene.
— Domājiet tikai par Pestītāju, mans bērns, — sacīja mūķene.
— Jā, māt, par Pestītāju, kas miris par cilvēku grēkiem, vai ne?
Priekšniece viņu saņēma savās rokās, vairs nekā nejautājot. Viņa bija
pieradusi redzēt cilvēku ciešanas un žēlot tos, nejautājot, kāpēc viņi cieš.
Helēna apmetās sava mazajā cellē, no kuras bija šķīrusies tikai pirms mēneša. Tur viss bija vēl tādā pat stāvoklī, kādā viņa bija to atstājusi. Viņa piegāja pie loga: ezers dusēja rāms un drūms, tikai ledus, kas to klāja, bija lietū izkusis, un līdz ar to arī sniegs, kur pirms aizbraukšanas meitene bija redzējusi Gastona pēdas.
Atnāca pavasaris. Viss atdzīvojās, tikai Helēna ne.
Koki, kas auga ap mazo ezeru, sāka zaļot, platās ūdensrožu lapas atkal līgojās uz ezera līmeņa, saslējās niedras, un tajās atgriezās dziedātājputnu bari.
Tikai vārtiņi vairs neatvērās, lai izlaistu cauri dārznieku.
Helēna nodzīvoja vēl vasaru, bet septembrī nomira.
Tajā pašā rītā, kad viņa mira, priekšniece saņēma vēstuli, ko no Parīzes bija atvedis kāds kurjers.
Viņa ienesa mirējai vēstuli, kurā bija rakstīti tikai šie vārdi:
„Māt, pierunājiet savu meitu, lai viņa piedod reģentam."
Priekšniece lūgtin lūdza Helēnu darīt to. Izdzirdusi reģenta vārdu, Helēna nobālēja, bet atbildēja:
— Jā, māt, es viņam piedodu. Bet daru to tāpēc, ka aizeju pie tā, kuru viņš nogalināja.
Pulkstens četros vakarā viņa izdzisa.
Viņa bija lūgusi, lai viņu apbedī tajā vietā, kur Gastons raisīja laivu, lai dotos pie viņas.
Viņas pēdējo lūgumu izpildīja.
Beigas
SATURS
REĢENTA MEITA
XVIII gadsimta mūķene 5
II Ģimene noteikti labojas 15
III Žurciņa un Pelīte 25
IV Kas notika pēc trim naktīm simt jūdžu attālumā no Palērojāla 37
V Kā nejaušība dažreiz visu izkārto labāk par
likteni 48
VI Ceļojums 53
VII Istaba viesnīeā „Karaliskais tīģeris" Rambuijē 67
VIII Piķieris Orleānas hereoga livrejā 71
IX Zīmogu lietderība 80 X Viesis 87
XI Dibuā pierāda, ka viņa speciālā policija par pusmiljona livru strādā labāk nekā mūsu vispārējā policija par trim miljoniem
XII Atkal Rambuijē 103
XIII Kapteinis Lažonkjērs 108
XIV Mutonē kungs, Sentžermēnas audumu tirgotājs 115
XV Neticiet pazīšanās zīmēm 121 XVI Viņa ekselence hercogs Olivaress 130
XVII MonseJgneur, mēs esam bretoņi 137
XVIII Andrē kungs 141
XIX Mazā māja 149
XX Mākslinieks un politiķis 155 XXI Izpaužas rase 161
XXII Kas notika Bakā ielas mājā, gaidot Gastonu 170
XXIII Bretaņā 200
XXIV Savenejas ragana 206 XXV Apcietināšana 215
XXVI Bastīlija 223
XXVII Kā dzīvoja Bastīlijā, nāvi gaidot 231
XXVIII Kā Bastīlija pavadīja nakti, gaidot dienu 240 XXIX Biedrs Bastīlijā 248
XXX Spriedums 259
XXXI Ģimenes naids 268
XXXII Valsts un ģimenes lietas 283
XXXIII Nekad nevajag spriest par citiem pēc sevis, sevišķi tad, ja esi Dibuā 297
XXXIV Monso 305 XXXV Piedots 312
XXXVI Pēdējā tikšanās 319
XXXVII Nante 323
XXXVIII Nantes traģēdija . 333
XXXIX Noslēgums 341