Tāds bija šīs labi apsargātās mājas ārējais izskats. Bez tam šie vienīgie vārtiņi veda dārzā, kura galā redzēja mūra sētu un tajā savukārt mazus, Šaurus un masīvus vārtiņus, kas vienmēr bija aizslēgti. Iztālēm šī nopietnā un skumjā mītne izskatījās pēc cietuma, kas slēpj sevī drūmas ciešanas. Bet, no tuvuma raugoties, tas bija klosteris, ko apdzīvoja jaunas augustīņu mūķenes. Tās bija pakļautas režīmam, kas nav visai stingrs, salīdzinājumā ar provinces paražām, bet bargs, salīdzinājumā ar Versaļas un Parīzes tikumiem.
Tātad māja bija nepieejama no trim pusēm. Ceturtā stiepās pretējā virzienā ceļa m, un pāri kokiem un mūra sētai varēja saskatīt tikai tās jumtus. Šajā pusē atradās ezers, kas apskaloja mūra pamatus.
Desmit pēdu augstumā virs viļņainā līmeņa atradās klostera ēdamzāles logi. Kā likās, arī šo mazo klostera ezeru, tāpat kā visu pārējo, rūpīgi apsargāja. Tam apkārt pacēlās augsti koka žogi, kas pazuda ezera viņā galā aiz milzīgām niedrēm un platām ūdensrožu lapām, starp kurām plauka svaigi un glezni ziedukausiņi baltā un dzeltenā krāsā, kas izskatījās pēc mazām lilijām.
Vakaros šajās niedrēs salaidās putnu bari, sevišķi strazdi, un jautri vidžināja līdz pat saulrietam. Tad līdz ar pirmajām nakts ēnām iestājās klusums, kas šķita nākam no citurienes. Virs mazā ezera sakrājās viegla migliņa, līdzīga dūmakai, un kā balts rēgs cēlās pret tumšajām debesīm. Šo klusumu pa laikam pārtrauca tikai gari stieptie vardes kurkstieni, spalgie pūces ķērcieni vai ūpja vaidi.
Uz ezera bija ierīkoti tikai vieni vienīgi dzelzs treliņi. Tie savienoja ezeru ar upīti, kas tajā ietecēja un kas augšpusē plūda caur tādiem pat dzelzs treliņiem. Bet tos nevarēja atvērt. Izkļūt pa apakšu cauri šiem dzelzs vārtiņiem, virzoties vai nu pa straumi, vai pret to, bija pilnīgi neiespējami, jo dzelzs stieņi iegrima upītes gultnē.
Vasarā pie šiem vārtiņiem starp ūdens puķēm snauda maza zvejnieka laiviņa, viscaur noklāta ar ūdenszvārgulīšiem un vītnēm, kas ar savu zaļumu apsedza mitrumā sarūsējušās dzelzs daļas. Šī laiviņa piederēja dārzniekam, kas pa laikam izbrauca izmest makšķeri vai tīklu ar zivīm visbagātākajās dīķa vietās. Tad nabaga vientuļnieces, kas mocījās garlaicībā, vēroja viņa zvejas gaitas.
Bet dažreiz, vienmēr tikai vasarā un vistumšākajās naktīs, upītes vārtiņi noslēpumaini atdarījās. Kāds platā mētelī ietinies vīrietis klusi irās pa straumi lejup mazajā laiviņā, kas likās pati atraisījās no stieņiem, pie kuriem tā bija piesieta, un bez trokšņa, bez satricinājuma, it kā neredzamas ēsmas dzīta, slīdēja pa ūdens virsu un, beidzot, apstājās pie sienas tieši zem viena no aizrežģotajiem ēdamzāles logiem. Tad atskanēja kluss signāls — atdarināts vardes kurstiens, pūces ķērciens vai ūpja vaids — un pie šā loga parādījās jauna meitene. Logs bija pietiekami reti režģots, lai pa stieņu starpu viņa varētu izbāzt savu daiļo, blondo galviņu, bet tas atradās pārāk augstu, un jaunais cilvēks, par spīti atkārtotiem pūliņiem, nevarēja aizsniegt pat viņas roku. Tātad vajadzēja apmierināties ar visai kautrīgu un maigu sarunu, no kuras vēl pusi izgaisināja ūdens šļaksti un vēja pūsmas.
Pēc tā pavadītas stundas sākās atvadas, kas ilga vēl stundu. Beidzot, kad jaunieši bija norunājuši citunakt atkal satikties un vienojušies par citu signālu, laiviņa aizīrās uz to pašu pusi, no kurienes bija nākusi, vārtiņi aizvērās tikpat klusi kā bija atdarījušies, un jauneklis attālinājās, raidīdams skūpstu uz loga pusi, ko jaunā meitene nopūzdamās aizvēra.
Taču tagad vairs nav vasara, bet, kā jau teicām, 1719. gada bargās ziemas februāra sākums. Skaistie, kuplie koki ir pārklāti ar biezu sarmas kārtu.
Niedrēs vairs nemitinās līksmie putni, kas aizlaidušies pameklēt mērenāku klimatu vai siltāku patvērumu. īrisi un ūdensrozes, melnas un nokaltušas, sakņupušas uz zaļganā, sniega apputinātā ledus. Bet melnā ēna liekas vēl drūmāka: tā ietīta baltā segā, kas gluži kā līķauts pārklāj to no sarmā vizuļojošiem jumtiem līdz pat mīkstā sniegā iegrimušajiem pamatiem. Pa dīķi vairs nevar irties laiviņā, jo to klāj ledus.
Un tomēr, kaut nakts bija tumša, kaut sals knieba, kaut arī pie debesīm nebija nevienas zvaigznītes, kāds vientuļš jātnieks bez sulaiņa izjāja pa lielajiem Nantes vārtiem un devās ārā no pilsētas. Viņš nejāja pat pa lielceļu, kas ved no Nantes un Klišonu, bet pa sāņceliņu, kas beidzas pie šā paša lielceļa apmēram simts soļu atstatumā no grāvjiem. Nokļuvis uz ceļa, viņš atlaida pavadu, un tā nokrita uz viņa dižciltīgā zirga kakla. Tas nesāka stulbi skriet, kā būtu darījis sliktāk dresēts kumeļš, bet devās uz priekšu mērenā riksī. Tas deva viņam iespēju uzmanīgi un droši spert savus soļus uz šā ceļa, kas šķita gluds kā biljarda galds, bet patiesībā bija nosēts ar grambām un bīstami apsnigušiem klinšu ciļņiem.
Apmēram ceturtdaļstundu viss bija labi. Vējš, nevarēdams aizkavēt jātnieka gaitu, plivināja viņa apmetņa krokas. Koku melnie skeleti bēga pa labi un pa kreisi kā spoki, bet sniega atspulga vienīgā gaisma, kas spīdēja dīvainā jātnieka ceļā, tik tikko rādīja virzienu, kurā tas varēja doties.
Bet drīz vien, par spīti instinktīvai uzmanībai, nabaga lopiņš paklupa pret kādu akmeni un bezmaz pakrita. Tas tomēr norisa zibens ātrumā: pēc pirmā pavadas pierāviena zirgs saslējās; bet jātnieks, kaut dziļās domās iegrimis, pamanīja, ka zirgs sāk klibot.