— Esmu zvērējis paklausīt, bet ne kā sulainis.
— Jūs esat zvērējis paklausīt verdziski. Tātad paklausiet! Ja ne — jūs izbaudīsit savas nepaklausības sekas.
— Marķīza kungs!
— Mīļo man, — iejaucās Monluī. — Runā, es tevi lūdzu, un jo ātrāk, jo labāk! Ar vienu savu vārdu tu vari izgaisināt visas mūsu aizdomas.
— Visas aizdomas! — iesaucās Gastons, bāls un drebēdams aiz dusmām. — Jūs mani turat aizdomās?
— Bez šaubām, mēs jūs turam aizdomās, — savā skarbajā vaļsirdībā noteica Ponkaleks. — Vai tad jūs domājat, ka mēs šādā laikā būtu sekojuši jums pa pēdām, ja nebūtu turējuši jūs aizdomās?
— O, tā ir cita lieta, marķīz, — dzestri noteica Gastons. — Izsakiet savas aizdomas, es klausos!
— Chevalier, atcerieties faktus! Mēs bijām četri sazvērnieki, mēs neprasījām jūsu atbalstu. Jūs pats mums piedāvājaties, teikdams, ka gribot palīdzēt mums ne tikai vispārības labā, bet arī tāpēc, ka jums jāatriebj personīgs apvainojums. Vai tā jūs ieradāties pie mums?
— Taisnība.
— Tad mēs jūs uzņēmām savā vidū kā draugu, kā brāli. Izstāstījām par visām savām cerībām, uzticējām jums visus savus plānus. Vēl vairāk, liktenis izraudzīja jūs par visderīgākā un viscēlākā uzbrukuma realizētāju. Ikviens no mums piedāvājās stāties jūsu vietā, bet jūs noraidījāt. Vai taisnība?
— Ikviens jūsu vārds ir tīra patiesība, marķīz.
— Šorīt mēs vilkām lozes… šovakar jums vajadzēja doties uz Parīzi… Bet kur mēs jūs atrodam? Uz Klišonas lielceļa, bet Klišonā dzīvo Bre- taņas neatkarības nāvīgākie ienaidnieki, tur dzīvo maršals Monteskjū, mūsu niknākais pretinieks.
— Ak tā! — nicīgi noteica Gastons.
— Atbildiet vaļsirdīgi un nevis ar nicīgiem smīniem. Atbildiet, Šanlē kungs, es jums pavēlu, atbildiet!
— Dieva dēļ, Gaston, atbildiet! — reizē piebalsoja Kuediks un Monluī.
— Ko lai es jums atbildu?
— Atbildiet par savu biežo prombūtni beidzamo divu mēnešu laikā, par savu noslēpumaino dzīvesveidu, atsakoties reizi vai divreiz nedēļā piedalīties mūsu nakts sanāksmēs. Nu, Gaston, mēs vaļsirdīgi atzīstamies: šī jūsu neierašanās, šī jūsu noslēpumainība vērš mūs nemierīgus. Tātad, vienu vārdu, Gaston — un mēs vairs nešaubīsimies.
— Jūs pats saprotat, ka bijāt vainīgs, Šanlē kungs, jo neturpinājāt ceļu, bet slēpāties.
— Es neturpināju ceļu tāpēc, ka mans zirgs ir ievainots. Jūs to varat redzēt pēc asinīm, kas sārto sniegu!
— Bet kāpēc jūs slēpāties?
— Tāpēc, ka vispirms gribēju zināt, kas tie par cilvēkiem, kas man seko… Vai tad man, tāpat kā jums, nav jābīstas no apcietināšanas?
— Beidzot — kurp jūs devāties?
— Ja jūs būtu sekojuši man pa šo ceļu, jūs būtu pārliecinājušies, ka nejāju uz Klišonu.
— Bet uz Parīzi arī ne?
— Kungi, lūdzu, ticiet man un esat saudzīgi pret manu noslēpumu… Tas ir jauna cilvēka noslēpums, kas skar ne tikai manu, bet arī kādas citas personas godu. Un varbūt jūs nezināt, ka mana smalkjūtība šajā jautājumā ir ārkārtīga, pat pārspīlēt^.
— Tātad mīlas noslēpums? — jautāja Monluī.
— Jā, kungi, turklāt pirmās mīlas noslēpums, — atbildēja Gastons.
— Tās visas ir atrunas! — iesaucās Ponkaleks.
— Marķiz! — augstprātīgi iesaucās Gastons.
— Ar to pārāk maz pateikts, mans draugs, — ierunājās Kuediks. — Kā lai ticam, ka tu dodies uz satikšanos šādā riebīgā laikā un ka šī satikšanās nav norunāta Klišonā, ja divu jūdžu apkārtnē nav nevienas pilsoņa mītnes, izņemot augustīņu klosteri.
— Šanlē kungs, — sacīja marķīzs Ponkaleks ļoti uztrauktā balsī. — Jūs zvērējāt paklausīt man kā savam pavadonim, un ar miesu un dvēseli kalpot mūsu svētajai idejai. Šanlē kungs, esam uzsākuši nopietnu lietu. Mēs riskējam ar savu labklājību, ar savu brīvību, ar savu dzīvību, vēl vairāk — ar savu godu. Vai gribat atbildēt noteikti un skaidri uz jautājumiem, ko uzdošu jums visu mūsu vārdā, un atbildēt tā, lai mums nebūtu vairs nekādu šaubu? Ja ne,. Šanlē kungs, — dodu jums savu muižnieka godavārdu, ka izmantošu tiesības lemt par jūsu dzīvību vai nāvi, kam jūs pats esat labprātīgi piekritis. Es atkārtoju: muižnieka godavārds — es jums ielaidīšu lodi pierē!
Šiem vārdiem sekoja drūms un dziļš klusums. Nepacēlās neviena balss, lai aizstāvētu Gastonu.
Viņš cieši pavērās pēc kārtas visos savos draugos, bet tie visi novērsās.
Tad chevalier sacīja aizkustinātā balsī:
— Marķīz, jūs ne tikai apvainojat mani ar savām aizdomām, bet sadragājat arī manu sirdi, teikdams, ka šīs aizdomas es varu izkliedēt tikai atklājot jums savu noslēpumu.
To sacīdams, viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu ar zīmuli, ierakstīja steigā dažus vārdus un izplēsa lapiņu, uz kuras šie vārdi bija uzrakstīti.
— Lūk, te ir noslēpums, ko jūs gribat uzzināt. Es to turu vienā rokā, bet otrā paņemu pielādētu pistoli. Vai gribat dot man gandarījumu par pirmītējo apvainojumu? Ja nē, dodu jums savukārt muižnieka godavārdu, ka pats ielaidīšu sev lodi pierē. Kad būšu miris, jūs atlieksit manus pirkstus un izlasīsit šo zīmīti. Un tad jūs redzēsit, vai biju pelnījis, ka mani tur šādās aizdomās.
Un Gastons pielika pistoli pie deniņiem tik aukstasinīgā apņēmībā, kas liecināja: šiem vārdiem tūlīt sekos darbi.
— Gaston, Gaston! — iesaucās Monluī, bet Kuediks satvēra viņa roku. — Rimsties, Dieva dēļ! Marķīz, viņš izdarīs to, ko teica! Piedodiet viņam, un viņš jums izstāstīs visu. Vai ne, Gaston, tu nekā neslēpsi saviem brāļiem, kad tie savu sievu un bērnu vārdā lūgs tevi izstāstīt viņiem visu?