— Protams, — iesaucās arī marķīzs. — Protams, es viņam piedodu! Vēl vairāk — es viņu mīlu. Viņš to ļoti labi zina, velns pārāks! Lai tikai viņš pierāda savu nevainību, un es viņam došu pienācīgu gandarījumu. Bet pirms tam — nekā. Viņš ir jauns, viņam nav neviena piederīgā, viņam nav sievas, bērnu un mātes, ar kuru labklājību un laimi būtu jāriskē. Viņš riskē tikai ar savu dzīvību, un divdesmit gadu vecumā to var darīt. Bet līdz ar savu dzīvību viņš apdraud mūsējās. Tādēļ, lai viņš pasaka tikai vienu vārdu, vienu vienīgu vārdu, lai viņš sniedz mums vienu ticamu pierādījumu — un es pirmais viņu apkampšu.
— Labi, marķīz! — noteica Gastons pēc īsa klusuma brīža. — Sekojiet man un jūs būsit apmierināts.
— Un mēs? — iejautājās Monluī un Kuediks.
— Nāciet arī jūs, kungi! Jūs visi esat džentlmeņi, un, uzticēdams savu noslēpumu četriem, es neriskēju vairāk, kā uzticēdams to tikai vienam.
Marķīzs pasauca Talnetu, kas visu laiku stāvēja sardzē. Tas piebiedrojās pārējiem un sekoja jauneklim, nejautādams, kas te nupat ir noticis. Tad visi pieci jātnieki turpināja ceļu, bet jāja lēnāk, jo Gastona zirgs stipri kliboja. Jauneklis veda viņus uz klosteri, ko mēs jau pazīstam. Pēc pusstundas viņi nokļuva pie mazās upītes krastiem. Desmit soļu attālumā no dzelzs vārtiņiem Gastons apstājās.
— Šī ir tā vieta, — viņš sacīja.
— Šeit?
— Šajā augustīņu klosterī?
— Tepat, mani kungi. Šajā klosterī dzīvo meitene, ko mīlu jau veselu gadu. Ieraudzīju to dievlūdzēju gājienā Nantē. Arī viņa mani ievēroja, es tai sekoju, uzzināju, kur viņa dzīvo un iesūtīju tai vēstuli.
— Bet kā jūs satiekaties? — painteresējās marķīzs.
— Ar simt luidoriem es ieguvu dārznieka labvēlību; viņš man iedeva šo dzelzs vārtiņu otro atslēgu. Vasarā es ar laiviņu piebraucu pie klostera mūriem. Desmit pēdu augstumā virs ūdens līmeņa atrodas lodziņš, pie kura viņa mani gaida. Ja būtu gaišāks, jūs no šejienes varētu to saskatīt. Bet es to redzu arī tumsā.
— Jā, es saprotu, kā jūs iekārtojaties vasarā, bet tagad vairs nevar irties ar laiviņu, — iebilda marķīzs.
— Taisnība, mani kungi, laiviņa neder, toties šovakar ezeru klāj plāna ledus kārta. Došos pie viņas pa ledu. Varbūt tas ielūzīs man zem kājām un es pazudīšu. Jo labāk: tad, es ceru, līdz ar mani zudīs arī jūsu aizdomas.
— It kā smags akmens novēlās man no krūtīm, — sacīja Monluī. — Ak, mans nabaga Gaston, cik es esmu laimīgs! Jo neaizmirsti, ka mēs ar Kuediku galvojām par tevi.
— Ak, chevalier, piedodiet, noskūpstiet mani! — iesaucās marķīzs.
— Labprāt, marķīz, bet jūs izpostījāt daļu no manas laimes.
— Kā tā?
— Ak vai, es gribēju, kaut par manu mīlu zinātu tikai es pats. Man tik ļoti vajadzīgas ilūzijas un drosme! Vai tad es neatstāšu viņu šonakt, lai nekad vairs neredzētu?
— Nevar zināt, chevalier. Man šķiet, jūs pārāk bēdīgi vērtējat nākotni.
— Es zinu, ko runāju, Monluī.
— Ja jūsu pasākums izdosies, un, ņemot vērā jūsu drosmi, noteiktību un aukstasinību, tam ir jāizdodas, tad Francija būs brīva. Francija būs pateicīga jums par atgūto brīvību, un jūs varēsit sasniegt visu, ko vien vēlaties.
— Ak, marķīz, ja mans pasākums izdosies, tas notiks jūsu labā. Bet mans liktenis jau iepriekš ir zināms.
— Nu, nu, chevalier, drosmi! Bet pagaidām atļaujiet mums mazliet pavērot jūsu mīlas gaitas.
— Jūs man vēl neticat, marķīz?
— Es vienmēr esmu neticīgs, mīļo Gaston. Neuzticos arī pats sev, un pēc tam, kad jūs visi iecēlāt mani par savu vadoni, šī neuzticība ir viegli saprotama. Uz mani gulstas visa atbildība, un man jābūt nomodā par jums arī pret jūsu gribu.
— Lai būtu kā būdams, marķīz, skatieties! Es tikpat ļoti steidzos nokļūt līdz klostera mūrim, kā jūs gribat redzēt mani tur nokļūstam. Tāpēc nelikšu jums ilgi gaidīt.
Gastons piesēja savu zirgu pie koka, pārsvieda upītei kādu dēli, kas izveidoja it kā tiltu, un atslēdza dzelzs vārtiņus. Kādu laiciņu viņš soļoja gar dzīvžogiem, lai attālinātos no tās vietas, kur upes straume neļāva ezeram aizsalt, tad uzkāpa uz ledus. Tūlīt ari atskanēja dobja krakšķē- šana.
— Dieva dēļ, Gaston, uzmanies! — iesaucās Monluī, klusinādams balsi.
— Lai Dievs žēlīgs! Skatieties, marķīz!
— Gaston, — sauca Ponkaleks. — Es jums ticu, es jums ticu!
— Tas tikai pavairo manu drosmi, — atbildēja jauneklis.
— Un tagad, Gaston, vienu vienīgu vārdu: kad dosities ceļā?
— Rīt ap šādu laiku, marķīz, es, droši vien, būšu jau nojājis divdesmit piecas vai trīsdesmit jūdzes pa Parīzes lielceļu.
— Bet tagad griezieties atpakaļ, lai mēs varētu jūs apkampt un atvadīties! Nāciet, Gaston.
— Ar vislielāko prieku.
Un jauneklis griezās atpakaļ. Visi četri jātnieki pēc kārtas sirsnīgi apkampa viņu, bet pēc tam pagaidīja, kamēr bīstamais gājiens bija galā. Ja jauneklim būtu gadījusies nelaime, viņi būtu steigušies tam palīgā.
V
Kā nejaušība dažreiz visu izkārto labāk par likteni
Kaut ledus krakšķēja, Gastons drošsirdīgi devās uz priekšu. Tuvojoties klosterim, viņš pamanīja kaut ko tādu, kas lika viņa sirdij pukstēt straujāk: ziemas lietus bija pacēlis mazā ezera līmeni, un, nokļuvis līdz klostera sienai, viņš, droši vien, varēs aizsniegt meitenes logu.
Jauneklis nekļūdījās. Galā nonācis, viņš salika rokas, atdarināja ūpja ķērcienu, un logs atvērās.
Salda alga par pārciestajām briesmām: gandrīz vai vienādā augstumā ar viņu parādījās mīļotās meitenes daiļā galviņa, un viņas siltā, liegā roka sameklēja Gastona roku. Tas notika pirmoreiz. Gastons jūsmīgi satvēra šo roku un pārklāja skūpstiem.