— Gaston, jūs atnācāt šādā salā un bez laivas, pa ledu, vai ne? Bet manā vēstulē, ko jūs nesen saņēmāt, es taču jums stingri aizliedzu to darīt!
— Man likās, ka ar jūsu vēstuli pie sirds, Helēna, man nedraud nekādas briesmas. Bet kas tad tik bēdīgs un nopietns jums sakāms? Jūs esat raudājusi.
— Ak vai, mans draugs, kopš šā rīta es citu neko vairs nedaru.
— Kopš šā rīta, — nomurmināja Gastons un skumji pasmaidīja. — Savādi! Kopš Šā rīta arī es raudātu, ja nebūtu vīrietis.
— Ko jūs sakāt, Gaston?
— Nekā, mana draudzene. Bet runāsim par jums. Kas jums par bēdām, Helēna? Stāstiet!
— Ak vai, jūs zināt, ka nepiederu pati sev. Esmu nabaga bārenīte, kas šeit uzaudzināta. Man nav citas tēvijas, citas sabiedrības, citas pasaules, kā vienīgi šis klosteris. Nekad neesmu redzējusi nevienu cilvēku, ko varētu saukt par tēvu vai māti. Mana māte esot mirusi, bet tēvs — tā man vienmēr stāstīja — dzīvojot citur. Tātad esmu atkarīga no kādas neredzamas varas, kas tomēr izrādījusies spēcīgāka par mums: šorīt mūsu labā priekšniece iesauca mani pie sevis un ar asarām acīs paziņoja, ka man jāaizceļo.
— Jums jāaizceļo, Helēna? Jūs atstājat šo klosteri?
— Jā, mana ģimene aicina mani, Gaston.
— Jūsu ģimene, ak Dievs! Kās tā par jaunu nelaimi?
— O, jā, Gaston, tā ir nelaime, lai gan labā priekšniece sākumā vēlēja man laimes, it kā būtu paziņojusi man kādu priecīgu vēstie Bet es biju laimīga šai klosterī, es lūdzu Dievu, lai viņš tikai atļauj man palikt šeit līdz tam laikam, kad būšu kļuvusi par jūsu sievu. Dievs izlēmis citādi. Kas nu notiks ar mani?
— Un šis rīkojums, kas raida jūs projām no šā klostera…
— Neatļauj ne pretoties, ne kavēties, Gaston! Liekas, ka es piederu varenai ģimenei, liekas, ka esmu kāda ļoti varena senjora meita. Kad labā priekšniece paziņoja, ka man jāšķiras no tās, es izplūdu asarās, metos ceļos un teicu, ka negribu viņu atstāt. Tad viņa nojauta, ka manām bēdām ir vēl cits iemesls, un sāka mani neatlaidīgi iztaujāt. Piedodiet, Gaston, man vajadzēja uzticēt kādam savu noslēpumu, gribēju, lai mani pažēlo un mierina, un es viņai izstāstīju visu, Gaston: ka es jūs mīlu un ka jūs mīlat mani. Nestāstīju tikai par to, kā mēs šeit satiekamies. Baidījos, ka pēc tam, kad būšu to pateikusi, man vairs neļaus pēdējo reizi satikties ar jums. Bet es taču tik ļoti gribēju atvadīties.
— Bet vai jūs neteicāt, Helēna, kādi ir mani nolūki? Ka esmu saistījies ar kādu apvienību, kuras rīcībā atradīšos varbūt sešus mēnešus, varbūt veselu gadu, bet ka pēc tam, tajā dienā, kad būšu atkal brīvs, mans vārds, mana roka, mana bagātība, visa mana dzīve piederēs jums?
— Es to teicu, Gaston, un tad māte Urzula pamudināja mani uz domām, ka esmu kāda varena senjora meita. Viņa teica: „Tev jāaizmirst šis chevalier, mana meita, jo nav zināms, vai jūsu ģimene piekritīs šīm laulībām."
— Bet vai tad es nepiederu pie vienas no visvecākajām Bretaņas dzimtām? Neesmu bagāts, tomēr neesmu arī ne no viena atkarīgs. Vai jūs to paskaidrojāt viņai, Helēna?
— Ak, es teicu, Gastons ņems mani kā bārenīti, bez slavena vārda, bez bagātības. Mani var šķirt no Gastona, māt, bet es būtu nežēlīga un nepateicīga, ja aizmirstu viņu. Es viņu nekad neaizmirsīšu.
— Helēna, jūs esat eņģelis! Un jūs nenojaušat, kas varētu būt tie radi, kas aicina jūs pie sevis, un kas tas par likteni, kas izlemj jūsu gaitas?
— Nē, bet šķiet, ka tas ir liels, neuzminams noslēpums, no kā ir atkarīga visa mana nākotnes laime. Tikai jums es to pasaku, Gaston. Man ir bail, ka tikai šie radi nav kādi vareni aristokrāti, jo man likās, droši vien, es maldos — ka pat mūsu priekšniece runāja ar mani, kā lai to saku, Gaston… ar zināmu respektu.
— Pret jums, Helēna?
— Jā.
— Nu, jo labāk! — nopūzdamies sacīja Gastons.
— Kā — jo labāk? — iesaucās Helēna. — Gaston, jūs priecājaties par mūsu šķiršanos?
— Nē, Helēna, bet es priecājos, ka jūs atradīsit ģimeni tai pašā laikā, kad varbūs zaudēsit draugu.
— Zaudēt draugu, Gaston! Bet mans vienīgais draugs esat jūs. Vai tad es jūs zaudēšu?
— Vismaz būšu spiests atstāt jūs uz kādu laiku, Helēna.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Gribu teikt, ka liktenis nolēmis rīkoties ar mums visās lietās vienādi un ka jūs neesat vienīgā, kas nezina, ko nesīs rītdiena.
— Gaston, ko nozīmē šīs dīvainās runas?
— Ka arī mani vada liktenis, kuram jāpaklausa, ka arī es esmu pakļauts kādai augstākai varai, kurai nevar pretoties.
— Jūs? Ak, Dievs!
— Šī vara man varbūt pavēlēs šķirties no jums jau pēc nedēļas vai pēc divām nedēļām, pēc mēneša, un ne tikai šķirties, bet arī atstāt Franciju.
— Ai, ko jūs sakāt, Gaston!
— Saku to, ko savā mīlā, pareizāk sakot, — savā egoismā neesmu uzdrošinājies jums vēl pateikt: gāju pretim šim brīdim ar aizvērtām acīm. Šorīt manas acis atdarījās — esmu spiests atstāt jūs, Helēna!
— Bet kāpēc? Ko esat nodomājis darīt? Kas ar jums notiks?
— Ak vai, mums ir katram savs noslēpums, Helēna, — atbildēja jauneklis, skumji papurinādams galvu. — Lai jūsējais nebūtu tik drausmīgs kā manējais — tas viss, ko es izlūdzos no Dieva.
— Gaston!
— Vai jūs pirmā neteicāt, ka mums jāšķiras, Helēna? Vai jums pirmajai nebija drosme atteikties no manis? Nu, lai Dievs jūs svētī par šo drosmi, kas būs man paraugs, jo man pašam šīs drosmes nebija.
To teikdams, jauneklis atkal noskūpstīja daiļo roku, kas visu laiku atradās viņa rokās. Un lai kā viņš centās savaldīt sevi, Helēna pamanīja, ka viņš raud.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — viņa nomurmināja. — Ko mēs būtu nogrēkojušies, ka esam tik nelaimīgi?
Pēc šī izsauciena Gastons pacēla galvu un sacīja, it kā runādams pats ar sevi: