— Drosmi, drosmi! Ir dzīvē pienākumi, pret kuriem velti saslieties. Tātad paklausīsim abi, Helēna, paklausīsim bez cīņas, bez īgnuma; varbūt mēs ar savu pakļāvību atbruņosim likteni. Vai es varētu satikt jūs vēl pirms jūsu aizceļošanas?
— Nedomāju vis — es aizceļoju jau rīt.
— Un pa kādu ceļu jūs dosities?
— Pa Parīzes lielceļu.
— Kā! Jūs dodaties?..
— Uz Parīzi.
— Augstais Dievs, un es arī! — iesaucās Gastons.
— Un jūs arī, Gaston?!
— Un es arī; arī man jādodas ceļā, Helēna. Mēs maldāmies — mēs nešķirsimies.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs, ko jūs sakāt, Gaston?!
— Ka mēs nevietā žēlojamies par likteni, bet tas izrāda mums lielāku labvēlību, nekā mēs būtu uzdrošinājušies lūgt. Mēs varēsim satikties ne tikai ceļā, bet arī Parīzē, jo Parīzē mēs nebūsim pilnīgi šķirti. Kā jūs ceļosit?
— Man šķiet, ka klostera pasta karietē, bet ik dienu pa mazam gabaliņam, lai mani nenogurdinātu.
— Kas jums brauks līdzi?
— Kāda mūķene, kas mani pavadīs un atgriezīsies klosterī, līdzko būs nodevusi mani to personu rokās, kas mani gaida.
— Tātad viss ir vislabākajā kārtībā, Helēna. Es došos ceļā jāšus — kā nepazīstams ārzemju ceļotājs. Ik vakarus es ar jums sarunāšos, bet ja man tas neizdosies, es vismaz redzēšu jūs, Helēna. Mēs būsim tikai pa pusei šķirti.
Šādā vecumā cilvēkiem ir nesatricināma ticība nākotnei. Tāpēc arī abi jaunieši, kas sākumā bija tik noskumuši, ka runāja ar asarām acīs, šķīrās ar smaidu uz lūpām un cerību pilnam sirdīm.
Gastons atkal, un tikpat laimīgi kā pirmoreiz, šķērsoja aizsalušo ezeru un tuvojās kokam, kur bija piesējis savu zirgu. Tur viņš neatrada vairs savu, bet gan Monluī zirgu. Pateicoties šai drauga uzmanībai, viņš pēc nepilnas trīsceturtdaļstundas bez jebkādiem sarežģījumiem atgriezās Nantē.
VI
Ceļojums
Vēl tajā pašā naktī Gastons uzrakstīja testamentu un otrā dienā deponēja to pie kāda Nantes notāra.
Viņš novēlēja visus savu$ īapšumus Helēnai Šaverni un lūdza to neatteikties no pasaules un sabiedrības, ja viņam būtu jāmirst, bet turpināt savas jaunās un skaistās dzīves gaitas. Gastons bija pēdējais savā dzimtā, tāpēc viņš lūdza Helēnu, pieminot viņu, nosaukt savu pirmo dēlu par Gastonu. . ,
• Htiiikl, .
Tad viņš beidzamo reizi apmekleja savus draugus, pirmām kārtām Monluī, ar kuru to saistīja visciešākā draudzība un kurš iepriekšējā vakarā visvairāk viņu atbalstīja. Gastons., izteicās draugiem, ka viņš cerot sekmīgi veikt savu uzdevumu, un saņēma ņo Ponkaleka kādas zelta monētas pusi un vēstuli, kas jānodod kapteinim Lažonkjēram, sazvērnieku sakarniekam Parīzē, kuram vajadzēja iepazīstināt Gastonu ar dažām ievērojamām personām galvaspilsētā. Tad Gastons ielika ceļasomā visu savu brīvo naudu un izjāja no Nantes. Viņam līdzi jāja tikai viens sulainis vārdā Ovens, kurš kalpoja viņam jau trīs gadus un kuram, kā likās, varēja uzticēties. Lai nemodinātu aizdomas, viņa četri draugi atzina par pareizāku Gastonu nepavadīt.
Bija pusdienlaiks, un ceļš jauk$. Spoža ziemas saule apspīdēja laukus, ko klāja žilbinošs sniegs. Lāstekas, kas karājās pie kokiem, mirdzēja saules staros kā dārgakmeņi. Un tomēr garais ceļš bija gandrīz vai tukšs.
Ne priekšā, ne aiz sevis Gastons neredzēja tik labi pazīstamo melnzaļo klostera karieti, kurā Klišonas mūķenes aizveda savas audzēknes pie viņu vecākiem.
Gastons sava sulaiņa pavadībā turpināja ceļu, un viņa sejā izpaudās līksmība kopā ar smeldzošām skumjām, kādas izjūt cilvēks, kas redz dabas skaistumu, bet tajā pašā laikā apzinās, ka tieši kāda liktenīga un nenovēršama notikuma dēļ tas viņam var zust uz visiem laikiem.
Jau pirms izjāšanas no Nantes Gastons ar saviem draugiem vienojās par to, cik bieži viņš apstāsies ceļā līdz Manai. Bet vairāki motīvi pamudināja jaunekli pārkāpt šo norunu. Vispirms salā lielceļš bija apledojis gluds kā spogulis. Tas bija nepārvarams šķērslis, un par tādu Gastons būtu to uzskatījis arī tad, ja tas tāds nebūtu bijis, jo neaizmirsīsim, ka viņa interesēs nebija jāt pārāk ātri. Tikai sulaiņa priekšā viņš izlikās, ka ļoti steidzas. Un kad viņa zirgs jau pirmajā ceļa gabalā divreiz paklupa, bet Ovena zirgs pat nogāzās zemē — radās pilnīgi saprotams iemesls turpināt ceļu soļos.
Sulainis, kā likās, jau kopš ceļojuma sākuma steidzās vairāk nekā viņa kungs. Taisnība, viņš bija viens no tiem ļaudīm, kas vienmēr cenšas ātri nokļūt galā. Ceļojums sagādā viņiem tikai nepatikšanas, tāpēc viņi grib to pēc iespējas saīsināt.
Bez tam viņš ļoti ilgojās nokļūt tālajā Parīzē. Viņš to nekad nebija redzējis, bet viņam par to bija sastāstīti zili brīnumi, un ja vien viņš būtu varējis pielikt abiem zirgiem spārnus, ceļa gabals būtu veikts dažās stundās, kaut gan viņš nebija sevišķi veikls jātnieks.
Mierīgā gaitā Gastons nojāja līdz Udonai. Bet lai cik lēnām viņš jāja, Klišonas klostera kariete kustējās vēl lēnāk. Tajos laikos satiksme pa lielajiem ceļiem bija tikpat gausa kā tagad, izņemot pasta karietes, ko vadīja pastnieki ar pātagu rokā. Un sevišķi gausi virzījās karietes, kurās sēdēja dāmas.
Udonā jātnieks apstājās. Viņš izvēlējās viesnīcu „Pie Kronētās Karietes", kurai divi uz priekšu izdobti logi atradās lielceļa pusē. No tiem varēja pārredzēt visu ceļu. Bez tam viņš bija informējies un uzzinājis, ka šajā pilsētiņas visslavenākajā viesnīcā parasti satiekas gandrīz vai visas ceļotāju karietes.