— Ļoti labi, monseigneur, ļoti labi. Jūs sākat vērtēt lietas no īstā viedokļa.
— Vai tu to nevēlies, saki?
— Tas ir vajadzīgs. Man šķiet, ka mūķenei, kurai ir trīsdesmit algādžu, piecpadsmit sulaiņu, desmit pavāru, astoņi piķieri un bars suņu, kura spēlē basu, pūš ragā, nolaiž asinis, iztīra vēderus, valkā parūkas, griež krēslu kājas, šauj ar pistoli un laiž raķetes, — man šķiet, monseigneur, šādai reliģiozai mūķenei nevajadzētu pārāk garlaikoties.
— Pag, - hercogs uzrunāja kādu vecu mūķeni, kas ar atslēgu saišķi rokā gāja cauri zālei. - Vai tad manai meitai nav ziņots par manu ierašanos? Gribētos zināt, vai man jāiet pie viņas vai jāgaida tepat.
— Madame nāks, monseigneur, — bijīgi atbildēja māsa un paklanījās.
— Labi, ka tā, — nomurmināja reģents, kas sāka atzīt, ka cienījamā mūķene kā meita un apakšniece izturas pret viņu mazliet nevērīgi.
— Monseigneur, atceraties slaveno līdzību par Jēzu, kas padzen no tempļa tirgotājus. Jūs to zināt, jūs to kādreiz zinājāt, vai arī jums to vajadzētu zināt, jo es jums to mācīju reizē ar daudzām citām lietām tajā laikā, kad biju jūsu audzinātājs. Patramdiet mazliet šos mūziķus, šos farizejus, šos komediantus un anatomistus. Pa trim no katra aroda. Un es jums galvoju, ka mums būs diezgan jauks eskorts, kas mūs pavadīs atpakaļceļā.
— Nebaidies, jūtos īstā sprediķošanas noskaņā.
— Tātad viss vislabākajā kārtībā, — atbildēja Dibuā pieceldamies. - Tur jau viņa nāk.
Tiešām, tajā pašā brīdī atvērās durvis uz klostera iekšējām telpām, un tajās parādījās tik nepacietīgi gaidītā persona.
Pastāstīsim divos vārdos, kas ir šī cienījamā persona, kas ar savām trakulībām sadusmojusi Orleānas Filipu, vislabsirdīgāko cilvēku un visiecietīgāko tēvu visā Francijā un Navarrā.
Šartra jaunkundze, Luīze Adelaide Orleāna, bija otrā un visskaistākā no trim reģenta meitām. Viņai bija skaista āda, lieliska sejas krāsa, daiļš stāvs un gleznas rokas. Sevišķi krāšņi bija viņas zobi, un viņas vecmāmiņa hercogiene salīdzināja tos ar pērļu virkni koraļļu futrālī.
Bez tam viņa labi dejoja, vēl labāk dziedāja, prata lasīt notis un brīnišķīgi spēlēja mūzikas pavadījumus. Viņas mūzikas skolotājs bija Košero, viens no vislabākajiem operas māksliniekiem, kura vadībā tā bija progresējusi ātrāk, nekā tas parasti notiek ar sievietēm un sevišķi ar princesēm. Taisnība, Orleānas jaunkundze ļoti cītīgi mācījās, bet lasītājam varbūt drīz vien atklāsies šīs centības noslēpums, tāpat kā tas atklājās viņas mātei hercogienei.
Beidzot, viņai bija īsta vīrieša gaume. Likās, ka viņa apmainījusies ar savu brāli Ludviķi dzimumiem un raksturiem: viņa mīlēja suņus, zirgus un izjādes. Augu dienu viņa ņēmās ar rapieriem, šāva ar pistoli vai ka- rabīni, rīkoja iluminācijas, necieta neko tādu, kas patīk sievietēm un nepiegrieza gandrīz vai nekādu vērību savai figūrai, kas, kā jau aizrādījām, bija to vērta.
Un tomēr Šartra jaunkundze visvairāk mīlēja mūziku. Kaislība uz šo mākslu viņai izvērtā fanātismā: reti viņa nebija tajās operas izrādēs, kur spēlēja viņas skolotājs Košero, un apliecināja savas simpātijas māksliniekam tādā veidā, it kā viņa būtu vienkārša sieviete. Kāduvakar, kad šis mākslinieks, dziedādams lielu āriju, pārspēja pats sevi, viņa pat iesaucās: „Ak, bravo, bravo, mans mīļais Košero!"
Orleānas hercogiene ne tikai atzina, ka šāds uzmudinājums ir mazliet par strauju, bet arī to, ka tīrasiņu princese nedrīkst raidīt tik pārdrošus izsaucienus. Viņa nolēma, ka Šartras jaunkundze pietiekami labi prot muzicēt, un Košero, kam par stundām labi samaksāja, saņēma paziņojumu, ka viņa skolnieces muzikālā izglītība ir pabeigta un viņam vairs nav jānāk uz Palērojālu.
Vēl vairāk — hercogiene uzaicināja savu meitu pavadīt dažas nedēļas Šellas klosterī, kuras priekšniece, maršala Vijāra māsa, bija viena no viņas draudzenēm.
Bez šaubām, tieši šīs vientulības laikā Šartra jaunkundze, kas, Sen- simona vārdiem runājot, visu darīja pa kaklu, pa galvu, nolēma atteikties no pasaulīgās dzīves. Lai būtu kā būdams, 1718. gada Klusajā nedēļā viņa lūdza tēvu atļaut viņai pavadīt Lieldienas Šellas klosterī. Tēvs piekrita. Bet šoreiz, kad Lieldienas bija pagājušas, viņa neatgriezās pilī kā tīrasiņu princese, bet lūdza atļauju palikt Šellā par vienkāršu mūķeni.
Hercogam likās, ka pietiek, ka ģimenē ir jau viens mūks. Tāpēc viņš ataicināja savu likumīgo dēlu Ludviķi, neskaitot vienu no saviem miesīgajiem dēliem, kas bija Senalbinas abats, un darīja visu, lai pretotos šim dīvainajam nodomam. Bet, bez šaubām, tāpēc, ka viņai izrādīja šādu pretestību, Šartra jaunkundze iespītējās. Vajadzēja piekāpties: 1718. gada 23. aprīlī viņa nodeva mūķenes zvērestu.
Tad Orleānas hercogs nosprieda, ka viņa meita, kaut arī mūķene, tomēr ir princese, un apspriedās ar Vijāra jaunkundzi par viņas klosteri. Ar divpadsmit tūkstošiem livru rentes, ko nodrošināja maršala māsai, lietu nokārtoja. Šartra jaunkundzi iecēla viņas vietā un amatā un nosauca par Šellas klostera priekšnieci. Nu jau gandrīz vai gadu viņa šajā augstajā amatā rīkojās tik savādi, ka bija aizskārusi reģenta un viņa pirmā ministra smalkjūtību.