Tā nu bija tik ilgi gaidītā Šellas klostera priekšniece, kas ieradās pie sava tēva. Ap viņu vairs nebija tā elegantā un pasaulīgā galma, kas bija pazudis līdz ar pirmajiem saules stariem. Viņai sekoja sešas mūķenes melnos tērpos, nesdamas degošas sveces. Tas pamudināja reģentu uz domām, ka viņa meita jau iepriekš pakļaujas viņa gribai. Vairs nekādu svinību pazīmju, nekādu izlaidību, nekādu bezkaunību! Gluži otrādi — stingras, nopietnas sejas un visdrūmākā āriene.
Un tomēr reģents nodomāja, ka tajā laikā, kad viņam lika gaidīt, itin labi varēja sagatavot šo drūmo procesiju.
— Es nemīlu liekulību, — viņš strupi noteica. — Un es viegli piedodu netikumus, ko nemēģina slēpt zem tikumības maskas. Man tā vien liekas, madame, ka visas šīs sveces ir atliekas no vakardienas. Vai tad jūs esat šonakt nokaltējusi visas savas puķes un nogurdinājusi visus savus galdabiedrus, ka nevarat šodien parādīt man nevienu vienīgu puķu pušķi un pat nevienu ākstu?
— Jūs esat ienācis nepareizā vietā, ja meklējat šeit izpriecas un dzīres, — klostera priekšniece nopietni atbildēja.
— Jā, es redzu, — noteica reģents un uzmeta skatienu spokiem, kas pavadīja viņa meitu. — Un es redzu arī to: ja jūs vakar svinējāt gavēņa svētkus, šodien jūs to izbeidzāt.
— Vai esat atnācis mani nopratināt? Lai būtu kā būdams, tas, ko jūs redzat, lai ir atbilde uz visām tām sūdzībām, kas par mani būtu iesniegtas Jūsu Augstībai.
— Atnācu jums pateikt, madame, ka man nepatīk jūsu dzīvesveids, — atbildēja reģents, kas sāka nervozēt, iedomājoties, ka viņu grib piemuļķot. — Jūsu vakardienas izlaidības nav savienojamas ar mūķenes cieņu. Jūsu šīsdienas atturība ir pārspīlēta, ņemot vērā, ka esat princese. Izvēlaties reiz par visām reizēm: esiet vai nu klostera priekšniece, vai arī karaliskā augstība. Par jums sabiedrībā sāk visai ļauni runāt, un man pietiek jau ar paša ienaidniekiem, lai jūs no sava klostera pret mani raidītu vēl savus ienaidniekus.
— Ak, vai! — skumji noteica klostera priekšniece. — Rīkodama viesības, balles un koncertus, kurus uzskatīju par visskaistākajiem visā Parīzē, es nevarēju izpatikt šiem ienaidniekiem. Vēl mazāk esmu patikusi jums un sev pašai, kopš dzīvoju klusi un vientuļi. Vakar beidzās manas attiecības ar sabiedrību, šorīt es noteikti pārtraucu visus sakarus ar to. Un šodien, nemaz nezinādama, ka jūs ieradīsities, esmu nolēmusi kaut ko tādu, pie kā vairs negribu atgriezties.
— Un kas tas ir? — jautāja reģents, nodomādams, ka runa ir par kādu jaunu meitas neprātību.
— Pieejiet pie loga un paskatieties ārā! — sacīja klostera priekšniece.
Pēc šā aicinājuma reģents tiešām piegāja pie loga un ieraudzīja pagalmu, kura vidū dega liels sārts. Tai pašā laikā Dibuā, ziņkārīgs kā īsts abats, pielīda viņam klāt.
Šā sārta priekšā nāca un gāja steidzīgi ļaudis, kas meta liesmās dažādus savāda izskata priekšmetus.
— Kas tas? — reģents noprasīja Dibuā, kas likās tikpat pārsteigts kā viņš.
— Ko tur pašlaik dedzina? — jautāja abats.
— Jā, — atbildēja reģents.
— Tik tiešām, monseigneur, man liekas, tas ir bass.
— Patiešām, tas ir bass, — noteica klostera priekšniece. — Manējais — lielisks Valerī bass.
— Un jūs to sadedzināt? — iesaucās reģents.
— Visi šie instrumenti ir grēka avoti, — atbildēja klostera priekšniece aizlauztā balsī, kas liecināja par visdziļākajām nožēlām.
— Bet, lūk, — klavesīns! — viņu pārtrauca hercogs.
— Mans klavesīns. Tas bija tik lielisks, ka mudināja mani uz pasaulīgām domām. Šorīt es to nolēmu iznīcināt.
— Un kas tās par burtnīcām, ar ko kurina uguni? — jautāja Dibuā, kuru šis skats, kā likās, ļoti ieinteresēja.
— Manas notis, ko es lieku sadedzināt.
— Jūsu notis? — iesaucās reģents.
— Jā, un pat jūsējās, — paskaidroja klostera priekšniece. — Ieskatieties labi, un jūs redzēsit pazūdam ugunī visu savu Pantejas operu. Jūs sapratīsit, ka mana lēmuma izpildījumam jābūt vispārējam.
— Ak tā! Bet šoreiz jūs esat traka, madamel Aizdedzināt sārtu ar notīm, kurināt to ar basiem un klavesīniem — tā tiešām ir pārāk liela greznība.
— Es nožēloju savus grēkus.
— Hm! Sakiet labāk, ka jūs atjaunojat savu dzīvokli un ka tas viss ir tikai līdzeklis iegādāties jaunas mēbeles, jo vecās jums, bez šaubām, ir apnikušas.
— Nē, monseigneur, nekas tamlīdzīgs.
— Nu, kas tad? Runājiet ar mani vaļsirdīgi.
— Nu, labi, — izpriecas mani garlaiko, un es tiešām domāju darīt kaut ko citu.
— Un kas tas būs?
— Es ar savām mūķenēm tūlīt iešu apskatīt pagrabu, kas glabās manu ķermeni, un vietu, ko es šai pagrabā aizņemšu.
— Lai velns mani parauj! — iesaucās abats. — Monseigneur, šoreiz viņai reibst galva.
— Tas būs kaut kas jauns, vai ne? — klostera priekšniece nopietni turpināja.
— Protams, un es pat nešaubos, ka par to smiesies vairāk nekā par jūsu viesībām, — atbildēja hercogs.
— Vai jūs nāksit? — turpināja klostera priekšniece. — Es uz brīdi novietošos savā zārkā: jau labi sen man ienākusi prātā šāda doma.
— Nu, jums laika daudz domāt par šādām lietām, — noteica reģents. — Starp citu, šo izpriecu gan neesat izgudrojusi jūs. Kārlis V, kas kļuva par mūku, tāpat kā jūs par mūķeni, pats īsti nezinādams kāpēc, padomājis par to jau pirms jums.
— Tātad jūs nenāksit man līdzi, monseigneur? — klostera priekšniece pievērsās tēvam.
— Es! — iesaucās hercogs, kam nebija ne mazāko simpātiju pret drūmām idejām. — Lai es ietu apskatīt miroņu pagrabus, lai es klausītos De profundis! Nē! Un vienīgais mierinājums tam, ka nevarēšu izvairīties ne no De profundis, ne no pagraba, ir cerība, ka tajā dienā es nedzirdēšu vienu un neredzēšu otru.