Šoreiz viņi izkāpa abi divi: tēva un meitas izskaidrošanās varēja ieilgt, un Dibuā gribēja nogaidīt beigas kādā ērtākā vietā nekā karietē.
Zem lieveņa viņi sastapa durvju sargu spožā livrejā. Tā kā hercogs bija ietinies kažokā, bet Dibuā savā platajā mētelī, viņš tos apturēja. Tad hercogs nosauca savu vārdu.
— Atvainojiet, — sacīja sargs, — bet es nezināju, ka gaidāms monseigneur.
— Būs jau labi, — atbildēja hercogs. — Gaidīts vai negaidīts, es ierados. Paziņojiet to princesei!
— Monseigneur tātad piedalīsies ceremonijā? — jautāja sargs, acīm redzami apmulsis, jo viņam, droši vien, bija stingri pavēlēts nevienu nelaist iekšā.
— Bez šaubām, monseigneur piedalīsies ceremonijā, — Dibuā atbildēja Orleānas hercoga vietā, kurš grasījās jautāt, par kādu ceremoniju viņš runā. — Un es arī piedalīšos.
— Tādā gadījumā es likšu aizvest monseigneur tieši uz baznīciņu.
Dibuā un hercogs saskatījās kā cilvēki, kas vairs nekā nesaprot.
— Uz baznīciņu? — atkārtoja hercogs.
— Jā, monseigneur, jo ceremonija ir sākusies apmēram pirms divdesmit minūtēm.
— Ak tā! — noteica reģents un noliecās pie Dibuā auss. — Vai arī šī ir kļuvusi par mūķeni?
— Monseigneur, drīzāk cerēsim, ka viņa precas, — sacīja Dibuā.
— Ak, Dievs! — iesaucās reģents. — Tā tik vēl trūka!
Un viņš metās augšup pa kāpnēm, Dibuā viņam nopakaļ.
— Vai tad monseigneur negrib, ka viņu pavada? — iejautājās sargs.
— Nav vajadzīgs, — atkliedza reģents, atrazdamies jau kāpņu galā. — Es ceļu zinu.
Tiešām, ar pārsteidzošu veiklību korpulentais reģents devās cauri istabām un gaiteņiem. Aiz viņa traucās Dibuā, kuru šī dēka velnišķīgi interesēja un kurš izskatījās pēc Mefistofeļa, kas seko otrajam nezināmā meklētājam — to gan nesauca Fausts, bet Orleānas Filips.
Tā viņi nonāca līdz baznīciņas durvīm, kas likās aizslēgtas, bet kas atdarījās pēc pirmā grūdiena.
Dibuā savos spriedumos nebija kļūdījies.
Rioms, demonstratīvi aizceļojis, bet pēc tam slepus atgriezies atpakaļ, bija nometies ceļos līdzās princesei, hercogienei Berī kundzei garīdznieka priekšā, bet Pona kungs, Rioma radinieks, un marķīžs Larošfuko, princeses gvardes kapteinis, turēja virs viņu galvām laulību šķidrautu. Mušī kungs stāvēja līdzās hercogienei pa kreisi, bet Lozens līdzās Riomam pa labi.
— Laime novērsusies no mums, monseigneur, — sacīja Dibuā. — Mēs esam nokavējuši desmit minūtes.
— Deviņi pērkoni! — hercogs pārskaities iesaucās, pasperdams soli kora virzienā. — To mēs vēl redzēsim.
— Cst, monseigneur\ — viņu brīdināja Dibuā. — Mans abata pienākums ir neļaut jums apgānīt baznīcu. Ak, ja tas līdzētu, es neko neteiktu, bet šoreiz tas būtu gluži veltīgi.
— Tātad viņi ir salaulājušies? — jautāja hercogs, kuru Dibuā atvilka kādas kolonnas ēnā.
— Cik vien īsti var salaulāties, monseigneur, un tagad pat velns bez svētā tēva palīdzības nevarētu viņu laulību šķirt.
— Labi, es rakstīšu uz Romu! — noteica hercogs.
— Uzmanieties, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Neizšķiežiet savu kredītu šādās lietās, tas jums būs vajadzīgs, lai mani ieceltu par kardinālu.
— Bet šādas nevienlīdzīgas laulības nav ciešamas! — iesaucās reģents.
— Nevienlīdzīgas laulības ir modē, — aizrādīja Dibuā. — Un mūsdienās par to vien dzird runājam. Viņa Majestāte Ludviķis XIV devās nevienlīdzīgā laulībā ar Mentenona kundzi, kurai jūs vēl maksājat pensiju kā viņa atraitnei. Karaļa meita noslēgusi nevienlīdzīgas laulības ar Lozena kungu. Jūs esat apprecējis Bluā jaunkundzi — arī nevienlīdzīgas laulības. Un kad jūs paziņojāt par šīm laulībām savai mātei, tā jums atbildēja ar pļauku. Beidzot — es pats, monseigneur. Vai tās nebija nevienlīdzīgas laulības, kad apprecēju sava ciema skolas priekšnieka meitu? Jūs redzat, monseigneur, ka pēc tik daudziem slaveniem piemēriem jūsu meita var savukārt doties nevienlīdzīgā laulībā.
— Ciet klusu, dēmon! — viņu apsauca reģents.
— Bez tam, monseigneur, — turpināja Dibuā, — hercogienes Berī mīlas dēkas, par kurām tik skaļi klaigāja Sensulpisas abats, sāka izvērsties skaļākas nekā būtu vēlams. Tas bija publisks skandāls, bet to apklusinās šis slepenās laulības, par kurām rit runās visa Parīze. Nevienam nebūs vairs nekā ko teikt, un jums vismazāk. Jūsu ģimene, monseigneur, noteikti labojas.
Orleānas hercogs izgrūda kādu drausmīgu lāstu. Dibuā atbildēja ar zobgalību, ko būtu apskaudis pats Mefistofelis.
— Klusu, jūs tur! — uzsauca sargs, kas nepazina trokšņotājus un vēlējās, lai jaunajam pārim neietu zudumā neviens vārds no garīdznieka dievbijīgā sprediķa.
— Cietiet klusu, monseigneurl — atkārtoja Dibuā. — Jūs taču traucējat ceremonijai!
— Tu redzēsi: ja mēs nestāvēsim klusu, viņa liks izsviest mūs laukā, — noteica hercogs.
— Klusu, es saku! — atkārtoja sargs, uzsizdams ar savu alebardu uz baznīcas klona, bet hercogiene Berī aizsūtīja Mušī kungu uzzināt, kas tur trokšņo.
Mušī kungs paklausīja princeses pavēlei. Ieraudzījis tumsā divus cilvēkus, kas, kā likās, slēpās, viņš paceltu galvu un drošiem soļiem piegāja pie laulību ceremonijas traucētājiem.
— Kas te trokšņo, un kas jums, kungi, atļāva ienākt baznīcā? — viņš noprasīja.
— Tas, kuram patiktos izmest jūs visus pa logu ārā, bet kurš pagaidām apmierināsies ar to, ka liks jums izdarīt sekojošo: paziņot Rioma kungam manu pavēli — tūlīt doties prom uz Konjaku, bet hercogienei Berī pavēstīt aizliegumu spert savu kāju Palērojālā.
To pateicis, hercogs izgāja, pamādams Dibuā, lai tas viņam seko, un atstādams hercogu Mušī un viņa lielo vēderu galīgā apmulsumā.