— Tūlīt uz Palērojālu! — pavēlēja princis, drāzdamies pie savas karietes.
— Uz Palērojālu? — žigli atsaucās Dibuā. — Nē, monseigneur. Jūs aizmirstat mūsu norunu. Pavadīju jūs ar noteikumu, ka jūs savukārt brauksit līdzi man. Kučier, uz Svētā Antuāna priekšpilsētu.
— Ej pie velna! Es neesmu izsalcis.
— Labi, Jūsu Augstība neēdīs.
— Neesmu tādā noskaņā, lai amizētos.
— Labi, Jūsu Augstība neamizēsies.
— Ko tad es darīšu, ja neēdīšu un neamizēšos?
— Jūsu Augstība skatīsies, kā citi ēd un amizējas.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Gribu teikt, ka Dievs jūsu dēļ, monseigneur, ir gatavs darīt brīnumus, un tā kā šādas lieta viņam negadās katru dienu, nevajadzētu apstāties pusceļā. Šovakar mēs jau redzējām divus brīnumus, pavērosim vēl trešo!
— Trešo?
— Jā, numero Deus impare qaudet. Dievam patīk nepāra skaitļi. Ceru, ka nebūsit aizmirsuši latīņu valodu, monseigneur.
— Izsakies skaidrāk! — sacījs reģents, kuram pašlaik prāts nenesās uz jokiem. — Tu, protams, esi pietiekami neglīts, lai izskatītos pēc sfinksa, bet es neesmu tik jauns, lai spēlētu Eidipa lomu. -
— Nu, labi, monseigneur. Pēc tam, kad esat redzējis savas divas meitas, kas bija pārāk trakulīgas, lai spertu pirmo soli prāta virzienā, jūs redzēsit savu dēlu, kas ir pārāk prātīgs, lai spertu pirmo trakulīgo soli.
— Manu dēlu Ludviķi?
— Jūsu dēli Ludviķi personīgi. Šonakt viņš izklaidējas, monseigneur, un es uzaicinu jūs pavērot šo ainu, kas tik ļoti var glaimot tēva pašlepnumam.
Hercogs šaubīdamies papurināja galvu.
— O, šūpojiet galvu, cik Vien gribat, monseigneur, tā tas ir, — sacīja Dibuā.
— Un kādā veidā viņš izklaidējas? — painteresējās reģents.
— Visādi, monseigneur. Un es uzdevu chevalier M. gādāt, lai jūsu dēls pirmoreiz varētu parādīt sevi divkaujā: pašlaik viņš vakariņo kopā ar M. un divām sievietēm.
— Un kas tās ir par sievietēm?
— Pazīstu tikai vienu, chevalier jāatved otra.
— Un viņš tam piekrita?
— Ar vislielāko prieku.
— Tik tiešām, Dibuā, man šķiet, ja tu būtu dzīvojis svētā karaļa Lud- viķa laikā, tu galu galā noteikti būtu aizvedis viņu pie toreiz slavenās Fijonas.
Triumfa un gandarījuma pilns smaids pārlaidās pār Dibuā pērtiķa seju.
— Tā, monseigneurl Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungs reiz izmēģina savu zobenu, tāpāt kā jūs to darījāt savā laikā, un kā traks gribat darīt vēl tagad. Esmu par to gādājis.
— Tiešām?
— Jā, chevalier M., ēzdams vakariņas, pameklēs viņam īsti vācisku strīdus iemeslu. Šajā ziņā varat uz viņu paļauties. Jūs gribējāt, lai Ludviķa kungam rastos kāda patīkama mīlas dēka. Ja viņš pretosies tai sirēnai, ko esmu viņam uzsūtījis — viņš būs svētais Antonijs.
— Tu pats to izraudzīji?
— Kā gan citādi, monseigneur, kad runa ir par jūsu ģimenes godu! Jūsu Augstība zina, ka es paļaujos tikai pats uz sevi. Tātad šonakt būs orģijas, rīt — divkauja. Un rītvakar mūsu iesācējs varēs parakstīties Lud- viķis Orleāns, nekompromitējot savas slavenās mātes reputāciju, jo būs redzams, ka jaunā cilvēka dzīslās rit jūsu asinis, par ko — velns lai parauj! — gribējās šaubīties, vērojot viņa dīvaino dzīvesveidu.
— Dibuā, tu esi nožēlojams! — noteica hercogs un iesmējās — pirmoreiz kopš bija devies projām no Šellas. — Un tu pazudināsi dēlu, tāpat kā esi pazudinājis tēvu.
— Kā vēlaties, monseigneur. Viņam jābūt princim! Jā vai nē? Viņam jābūt vai nu vīrietim, vai arī mūkam. Lai viņš izšķiras par vienu vai otru — ir laiks! Jums ir tikai viens dēls, monseigneur, dēls, kam drīz vien būs sešpadsmit gadu, dēls, kuru jūs nesūtāt karā, aizbildinādamies ar to, ka tas ir jūsu vienīgais dēls, bet patiesībā tāpēc, ka nezināt, kā viņš tur uzvedīsies…
— Dibuā! — iesaucās reģents.
— Labi, labi, monseigneur, rīt mēs būsim noskaidrojuši.
— Neko teikt — laba dēka! — sacīja reģents.
— Tātad jūs domājat, ka viņš godam izkļūs no tās?
— Nelieti, vai tu arī apzinies, ka beigu beigās mani vēl apvainosi! It kā tas būtu kaut kas tiešām neiespējams — iemīlināt vīrieti ar manām asinīm, un it kā tas būtu neparasts brīnums — iespiest zobenu rokā princim ar manu vārdu. Dibuā, mans draugs, tu esi dzimis abats un mirsi kā abats.
— Nē, nē, monseigneurl — iesaucās Dibuā. — Jupis ar' ārā! Es gribu sasniegt vēl kaut ko vairāk!
Reģents sāka smieties.
— Tev vismaz ir lielas prasības, tu neesi tāds kā šis muļķis Ludviķis, kas nekā nevēlas, un šī tava iedomība uzjautrina mani vairāk nekā tu vari iedomāties.
— Tiešām? Es tomēr līdz šim nedomāju, ka esmu tik smieklīgs, — atbildēja Dibuā.
— Nu, labi, tā bija kautrība, jo tu esi visamizantākais radījums zemes virsū, ja neesi vissamaitātākais. Tāpēc zvēru, ka tai dienā, kad tu kļūsi arhibīskaps…
— Kardināls, monseigneur.
— Ak, tu gribi būt kardināls?
— Gaidāt, kamēr kļūšu pāvests.
— Labi. Tai dienā, es tev zvēru!..
— Dienā, kad es kļūšu pāvests?
— Nē, dienā, kad tu kļūsi kardināls, Palērojalā būs lieli smiekli, es tev zvēru.
— Parīzē smiesies pavisam citādi, monseigneur. Bet kā jūs jau teicāt, dažreiz es esmu smieklīgs un gribu izsmīdināt citus. Tāpēc ari cenšos kļūt par kardinālu.
Dibuā vēl klāstīja savus lielos plānus, kad kariete apstājās.
III
Žurcina un Pelīte
>
Kariete apstājās Svētā Antuāna priekšpilsētā pie kādas mājas, ko aizsedza liela mūra sēta. Aiz tās pacēlās vairākas papeles, it kā lai slēptu šo māju pat no tās mūriem.