— Pag', — iesaucās reģents. — Man liekas, ka šai pusē atrodas No- sē mājiņa.
— Pareizi. Monseigneur ir laba atmiņa. Es šonakt nodevu to viņa rīcībā.
— Vai vismaz esi visu labi nokārtojis, Dibuā? Vai vakariņas ir prinča cienīgas?
— Es pats tās pasūtīju. Ak, Ludviķa kungam nekas netrūks. Viņu apkalpos tēva sulainis, viņam ēdienu pagatavos tēva pavārs, viņš mīlināsies ar…
— Ar ko?
— Jūs to pats redzēsit. Velns lai parauj, gribu sagādāt jums pārsteigumu.
— Un vīni?
— Vīni no jūsu pašu pagraba, monseigneur. Ceru, ka šie ģimenes liķieri neļaus asinīm melot, jo tās melo jau pārāk ilgi.
— Tev nebija tik daudz jāpūlas, lai liktu runāt manām asinīm, vai ne, pavedēj?
— Neesmu daiļrunīgs, monseigneur, bet jāatzīst, ka jūs bijāt maigs. Iesim iekšā.
— Tev ir atslēgas?
— Es domāju gan.
Un Dibuā izvilka no kabatas atslēgu, ko klusi iebāza slēdzenē. Durvis bez mazākā trokšņa atdarījās un aizvērās aiz hercoga un viņa ministra. Tās bija tiešām īsti piemērotas durvis mazajai mājiņai, kas apzinājās savus pienākumus pret augstajiem kungiem, kuri pagodināja to ar savu ierašanos.
Caur aizvērtajiem slēģiem spīdēja gaisma, un sulaiņu sardze vestibilā apliecināja augstajiem viesiem, ka dzīres ir sākušās.
— Tu gavilē, abat! — sacīja reģents.
— Žigli izvietosimies, monseigneur, — atbildēja Dibuā. — Atzīstos: es steidzos redzēt, kā Ludviķa kungs tiks ar to visu galā.
— Es arī, — piebalsoja reģents.
— Nu tad sekojiet man un nerunājiet ne vārda.
Reģents klusēdams iegāja līdz ar Dibuā kādā kabinetā, ko liela sprai- šļota sprauga savienoja ar ēdamzāli. Šī sprauga bija aizklāta ar puķēm. Pa stiebru starpu varēja skaidri redzēt un dzirdēt mielasta dalībniekus. 1
— Ak, šo vietu es pazīstu, — iesaucās reģents, ieraudzīdams kabinetu.
— Labāk nekā jūs domājat, monseigneur. Bet neaizmirstiet: lai ko jūs te redzētu vai dzirdētu, jums jācieš klusu, vismaz jārunā klusā balsī.
— Neraizējies!
Viņi abi piegāja pie spraugas, kas savienoja kabinetu ar dzīru zāli, nometās ceļos uz zema dīvāna un atbīdīja sāņus puķes, lai redzētu itin visu, kas tur norisināsies.
Piecpadsmitarpus gadus vecais reģenta dēls bija atsēdies mīkstā krēslā ar seju tieši pretim tēvam. Otrā pusē galdam, ar muguru pret abiem ziņkārīgajiem, sēdēja chevalier M. Divas sievietes žilbinoši greznos tērpos papildināja šo sabiedrību, ko Dibuā bija apsolījis rādīt reģentam: viena bija apsēdusies līdzās jaunajam princim, otra līdzās chevalier. Jauneklis, kas nedzēra, runāja gari un plaši. Sieviete, kas sēdēja viņam līdzās, uzmeta lūpu, bet kad neuzmeta lūpu — žāvājās.
— Pag', man šķiet, es šo seju pazīstu, — sacīja hercogs, kas bija tuvredzīgs un centās saskatīt pretimsēdošo sievieti.
Un viņš vērās sievietē ar jo lielāku uzmanību. Dibuā klusībā smējās.
— Bet šai sievietei taču ir tumši mati un zilas acis!.. — turpināja reģents.
— Brunete ar zilām acīm, — atkārtoja Dibuā. — Tālāk, monseig- neur\
— Šis burvīgais stāvs, šīs slaidās rokas…
— Tālāk.
— Šis sārtais purniņš…
— Nu, tālāk!
— Bet, deviņi pērkoni! Es nemaldos: tā ir Pelīte!
— Jā gan!
— Kā, neģēli, tu esi izvēlējies tieši Pelīti?
— Viena no visburvīgākajām meičām, monseigneur — operas nāra. Man likās, ka viņa vislabāk pratīs izklaidēt jaunu cilvēku.
— Ak tad šis ir tas pārsteigums, ko tu man pataupīji, teikdams, ka viņu apkalpos tēva sulainis, ka viņš dzers tēva vīnus un mīlināsies ar…
— Ar sava tēva mīļāko — jā, monseigneur, tā tas ir.
— Bet, nelaimīgais, tu taču esi vainojams gandrīz vai asinsgrēkā! — iesaucās hercogs.
— Phē! — noteica Dibuā. — Ja jau tas notiek…
— Un šī palaidne ir ar mieru piedalīties šādās viesībās?
— Viņa ir savā elementā, monseigneur.
— Un kā viņai liekas: ar ko viņa sēž pie viena galda?
— Ar kādu muižnieku no provinces, kas iebraucis Parīzē notriekt savu naudu.
— Kas ir viņas draudzene?
— Nu, par to es nezinu absolūti nekā. Chevalier M. apņēmās sadabūt vēl vienu sievieti.
Šai brīdī sievietei, kas sēdēja līdzās chevalier, izlikās, ka viņai aiz muguras kāds čukst, un viņa pagrieza galvu.
— Jā-ā-ā! — iesaucās Dibuā, savukārt pārsteigts. — Es taču nemaldos?
— Kas?
— Otra sieviete…
— Nu — otra sieviete?.. — mudināja hercogs.
Daiļā sēdētāja atkal pagriezās uz šo pusi.
— Tā ir Jūlija! — iesaucās Dibuā. — Nelaimīgā!
— Velns lai parauj! — noteica hercogs. — Tas nu gan lieliski papildina visu Šo ainu: tava mīļākā un manējā. Goda vārds, es daudz dotu, lai varētu smieties pēc sirds patikas.
— Pagaidiet, monseigneur, pagaidiet!
— Vai esi traks?! Ko tu gribi darīt, Dibuā?! Es tev pavēlu palikt šeit! Esmu ziņkārīgs redzēt, kā viss tas beigsies.
— Es jums paklausīšu, monseigneur, bet deklarēju vienu lietu.
— Kādu?
— Es vairs neticu sieviešu tikumībai!
— Dibuā, — sacīja reģents, atlaizdamies uz dīvāna, un Dibuā darīja to pašu. — Goda vārds, tu esi burvīgs. Ļauj man smieties, citādi es nosmakšu!
— Tiešām, monseigneur, smiesimies, — piekrita Dibuā. — Bet smiesimies klusi. Jums taisnība: mums jāredz, kā tas viss beigsies.
Un abi vīrieši sāka smieties, cik klusi vien varēdami.
Tad viņi atkal ieņēma savas novērotāju vietas, ko pirms brīža bija atstājuši.
Nabaga Pelīte žāvājās tā, ka varēja rasties bažas, vai tik viņa neiz- mežģīs žokļus.
— Vai zināt, monseigneur, — ierunājās Dibuā. — Ludviķa kungs nepavisam neizturas vieglprātīgi.