— Tas nozīmē, ka viņš nav dzēris.
— Un šīs tukšās pudeles? Vai jūs domājat, ka tās pašas no sevis aizbēgušas prom?
— Tev tiešām ir taisnība. Bet tomēr, viņš ir ļoti nopietns, šis džentlmenis.
— Pacietieties! Rau, viņš atdzīvojas! Klausieties, viņš sāks runāt!
Tiešām — jaunais hercogs piecēlās no sēdekļa un ar roku atbīdīja
pudeli, ko viņam sniedza Pelīte.
— Es gribēju redzēt, kas tas ir — orģija, — viņš prātnieciski noteica. — Nu es to esmu redzējis un paziņoju, ka esmu visai neapmierināts. Kāds gudrs virs teicis: „Eb rietas omne vitium deliquit".
— Ko viņš tur muld? — norūca hercogs.
— Tur nekas labs neiznāks, — nosprieda Dibuā.
— Kā! Jums nepatīk šīs vakariņas? — iesaucās jaunā hercoga gal- dabiedrene un pasmaidīja. Atmirdzēja zobu rinda, kas bija skaistāka par pērlēm.
' — Kad neesmu izsalcis un izslāpis, man netīk ne ēst, ne dzert, — atbildēja Ludviķis.
— Muļķis! — nomurmināja reģents.
Un viņš pagriezās pret Dibuā, kas kodīja lūpas.
Ludviķa galdabiedrs sāka smieties un sacīja:
— Ceru, ka jūs neattiecināsit šos vārdus uz mūsu šarmantajām dāmām.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Ahā, viņš sāk dusmoties! Labi, — atzina reģents.
— Labi! — piekrita Dibuā.
— Gribu teikt, — atbildēja chevalier, — ka jūs neapvainosit šīs dāmas, izrādot tām savu vienaldzību un atstājot šo sabiedrību.
— Ir jau vēls, — sacīja Orleānas Ludviķis.
— Phē! Vēl nav pat pusnakts, — atbildēja chevalier.
— Un bez tam, — turpināja hercogs, cenzdamies attaisnot savu rīcību, — bez tam… es esmu saderinājies.
Dāmas sāka skaļi smieties.
— Kāds lops! — nomurmināja Dibuā.
— Jā gan! — noteica reģents.
— Ak, tiešām, es pavisam aizmirsu. Atvainojiet, monseigneur!
— Mans mīļais, jūs esat drausmīgi provinciāls, — konstatēja chevalier.
— Va' velns, kā šis jauneklis runā ar dižciltīgu princi! — pukojās reģents.
— Viņam atļauts nezināt, kas ir viņa galdabiedrs, un domāt, ka tas ir vienkāršs aristokrāts.
— Bez tam, es viņam ieteicu pakaitināt princi.
— Atvainojiet, cienītais monsicur, — jaunais princis atbildēja. — Jūs laikam kaut ko teicāt? Tā kā tajā pašā laikā ar mani runāja madaine, es nedzirdēju, ko jūs man sacījāt.
— Un jūs gribat, lai es jums to atkārtoju? — zobgalīgi jautāja jauneklis.
— Man būtu ļoti patīkami.
— Nu, labi, es teicu, ka jūs esat drausmīgi provinciāls.
— Justos pagodināts, ja ar to varētu atšķirties no zināmiem Parīzes paziņām, — atbildēja Ludviķis.
— Vai zini, tas nav slikti atcirsts, — noteica hercogs.
— Phē! — norūca Dibuā.
— Ja jūs to sakāt par mani, — es atbildēšu, ka neesat pieklājīgs. Nebūtu nekas, ja savu nepieklājību jūs izrādītu tikai man, bet tai nav nekāda attaisnojuma, ja tā skar šīs dāmas.
— Tavs provokators iet pārāk tālu, abat, — uztraucās reģents. — Viņi tūliņ pārgriezīs viens otram rīkli.
— Nu, mēs viņus savaldīsim, — atbildēja Dibuā.
Jaunais princis pat nepamirkšķinja acis, bet piecēlās, devās apkārt galdam, piegāja pie sava dzīru kolēģa un sāka runāt pusbalsī.
— Vai redzi, — reģents satraukts pievērsās Dibuā. — Uzmanīsim viņus labi, abat! Negribētu, ka manu dēlu nogalina.
Bet Ludviķis tikai pateica jauneklim:
— Roku uz sirds, cienītais kungs — vai jūs šeit uzjautrināties? Atzīstos, ka es šeit briesmīgi garlaikojos. Ja mēs būtu vieni paši, es ar jums parunātu par kādu visai nopietnu jautājumu, kas mani pašreiz nodarbina: tā ir Svētā Augustīna „Atzīšanās" sestā nodaļa.
— Kā! — iesaucās chevalier, galīgi apmulsis, pie kam šoreiz viņa apmulsums nepavisam nebija mākslots. — Jūs interesējaties par reliģiju? Man šķiet, pārāk agri…
— Cienītais kungs, nekad nav par agru domāt par savas dvēseles glābšanu, — pamācītāja balsī noteica princis.
Reģents smagi nopūtās.
Dibuā kasīja degungalu.
— Muižnieka godavārds — tas apkauno visu manu dzimtu! Šīs sievietes iemigs, — uztraucās reģents.
— Nogaidīsim, — sacīja Dibuā. — Varbūt viņš kļūs drosmīgāks tad, kad viņas iemigs.
— Deviņi pērkoni! — iesaucās reģents. — Viņam jau sen vajadzēja kļūt drosmīgākam. Viņa raidīja tam skatienus, kas būtu uzmodinājuši pat mironi… Rau, kā viņa atlaidusies šai sēdeklī — vai viņa nav šarmanta?
— Pag', — turpināja Ludviķis, — gribu zināt jūsu domas šai jautājumā: svētais Jeremijs izsakās, ka īstu piedošanu iegūst tikai tas, kas dziļi nožēlo savus grēkus.
— Lai velns jūs parauj! — iesaucās jauneklis. — Ja jūs būtu dzēris, es teiktu, ka jums ir slikts vīns.
— Šoreiz, cienītais monsieur, būtu mana kārta aizrādīt, ka jūs esat nepieklājīgs, — atbildēja jaunais princis. — Un ja klausīties apvainojumos nebūtu grēks, es jums atbildētu tādā pašā tonī. Bet, paldies Dievam, esmu kristīgāks par jums.
— Vakariņojot mazā mājiņā, nav jābūt labam kristīgam cilvēkam, bet labam galdabiedram, — aizrādīja chevalier. — Pie velna ar jūsu sabiedrību! Man gribētos labāk būt kopā ar Svēto Augustīnu, kaut vai pēc tam, kad viņš bija kļuvis ticīgs.
Jaunais hercogs piezvanīja. Parādījās sulainis.
— Izvadiet šo kungu ārā un apgaismojiet manu ceļu, — viņš sacīja īstā prinča tonī. — Es pats došos prom pēc ceturtdaļstundas. Chevalier, vai jums ir kariete?
— Nē, nav.
— Tādā gadījumā izmantojiet manējo, — sacīja jaunais hercogs. — Ļoti nožēloju, ka nevarēšu turpināt mūsu pazīšanos. Bet es jums jau teicu: mums ir dažādas gaumes. Bez tam, es atgriezīšos savā provincē.
— Velns parāvis, būtu interesanti, ja viņš aizraidītu savu galdabiedru tādēļ, lai paliktu viens ar abām sievietēm, — ierunājās Dibuā.